Dažreiz paskatos uz savu veco dvieļu kaudzi — un domāju: re, es esmu tieši tāda pati. Nobružāta, vietām caura, sen vairs ne balta, bet tomēr vēl noderēšu
Tie, kas jauni, izmet uzreiz — “fui, veca lupata”. Bet man roka neceļas. Viss noderēs. Mums ar mammu tā bija: neko nemet ārā, viss vēl var kalpot. Tā nu es arī dzīvoju. Šie dvieļi nav vienkārši lupatas — tie ir ar mani pusi dzīves. Gan zem kājām klāti, gan skumjas tajos slaucītas, gan kaķēni tīti. Nav moderni, nav frotē — bet savi, tuvi. Tāpat kā es: varbūt ne pirmā svaiguma, bet saimniecībā vēl noderēšu.
Lūk, jums, bērniņi, saraksts, kur var iebāzt vecu dvieli, lai nemētājas velti. Gan smiekli, gan grēks, protams, bet saimniecībā noderēs viss, izņemot sliktu vīru — un arī to, ja klusē, var atstāt.
1.Dvielis — grīdas lupata
Ar vecu dvieli mazgāt grīdas — pats labums. Nav žēl, labi uzsūc un slīd. Paklājs kaķim/sunim/vīram uz dīvāna.
Lopiņš mīl siltumu, tāpat kā jebkurš dzīvs cilvēks. Paklāji dvieli — un kaķim mīksti, un krēslu nepiecūkot… nesabojās. Un vīrs, ja pēc makšķerēšanas, lai arī sēžas uz dvieļa. Mazāk veļas.
2.Ieliktnīši zābakos. Ziema mums ir gara, pēdiņas maksā tikpat, cik nedēļas pensija. Bet dvieļa gabaliņš — ir gan silti, gan kājai mājīgi. Un nečīkst tā, kā veikalā pirktie.
Lupatas putekļiem, stikliem un pat puķēm. Putekļiem — viena, logiem — otra, bet puķu lapu slaucīšanai — mīkstā. Acīm patīkami, un neredz, ka esmu raudājusi. Vīrs pat nepamanīs, atkal teiks, ka pati esmu vainīga.
3.Salvetes zem puķu podiem
Vecu dvieli sagriez kvadrātiņos — un zem katra poda. Ūdens notek, palodze nemirkst, un kaut kā mājīgi viss kļūst. Nav nekāds hruščovkas dzīvoklis, bet vesels botāniskais dārzs. Strēmeles šūšanai un ielāpi. Ja apģērbā pavisam lieli caurumi — izgriez gabaliņu, piešuj un staigā. Man halāts tā dzīvo jau sešus gadus — viss ielāpos, bet izmest žēl.
4.Gludināt caur tiem — tīrā bauda
Kad gludini spilvendrānas vai svārkus — uzliec dvieli, lai nespīdētu un nesadegtu. Vecie audumi ir labāki par jaunajiem — tie izturēs. Pirtī — uz soliņa. Jaunos ņemt žēl — ja nu stipri sasmērējas. Bet veco — pamet zem sevis un sēdi. Gribi — uz galvas, gribi — pie kājām. Galvenais, lai nekas nesalst un neberž. Ietinums kāpostiem, mīklai, uzlējumam un visam svētajam. Ja skābē kāpostus — dvieli virsū burkai. Ja mīklu raudzē — arī no augšas sasedz. Pat kandžu, saka, caur to kāšot. Bet es nedzeru. Gandrīz.
5.Paklājiņš tualetē
Nu, un kas? Nopirktu modernu — tik un tā pielies. Bet tā — paklāju vecu dvieli, un kaut trīs vīrieši pēc kārtas ieietu, nav žēl.
Tā nu man tie dvieļi guļ — kāds teiks “lupatas”, bet es teikšu: mana neaizvietojamo palīgu čupiņa. Visu pārcietuši, visu redzējuši, tāpat kā es. Mēs ar tiem esam no vienas šķirnes — vienkārši, stipri, nevienam nevajadzīgi, bet bez mums šeit viss sabruktu.
Tāpēc, pirms met ārā — padomā. Varbūt tas nav tikai vecs audums. Varbūt tā ir tā pati lieta, kas izlīdzēs, kad neviens cits neizlīdzēs. Un kamēr ir rokas, adata un vecs dvielis — tātad es vēl neesmu padevusies. Un dzīvot var. Lai arī ne kā kino, bet pa īstam.
