— “Mārtiņš ir pie otras vecmāmiņas. Bet es… es dodos ceļā,” viņa mierīgi atbildēja, rokās turot vienvirziena biļeti uz Spāniju, kur viņu jau sen gaidīja skolas laiku draudzene. “Mana dzīve vairs nav jūsu ērtību serviss. Es mīlu jūs, bet beidzot ir pienācis laiks man iemīlēt arī sevi.”
Viņa aizgāja, neatskatoties. Šī pieredze nav tikai par vienu ģimeni Bauskā – tas ir atgādinājums ikvienai sievietei, kura jūtas pazudusi starp bezgalīgiem pienākumiem un citu vēlmēm. Reizēm vienvirziena biļete ir vienīgais veids, kā atgriezties pie sevis.
Kāpēc mēs pieļaujam šādu robežu pārkāpšanu?
Bieži vien upurēšanās sākas ar mīlestību. Mēs gribam saviem bērniem to labāko, mēs gribam atvieglot viņu ceļu, jo atceramies, cik grūti bija mums pašiem. Taču robeža starp atbalstu un izmantošanu ir ļoti smalka. Stāsta varone gadiem ilgi klusēja, jo uzskatīja, ka “tā ir pareizi”. Sabiedrībā valda uzskats, ka vecmāmiņas ir kā drošības spilvens, kas vienmēr ir pieejams.
Taču problēma slēpjas tajā, ka bērni, redzot šādu neizsmeļamu gatavību palīdzēt, pārstāj to novērtēt. Palīdzība no dāvanas pārvēršas par nodokli, kas vecākiem “jāmaksā” par tiesībām būt daļai no bērnu dzīves. Dēla nevērīgā attieksme pret mātes nogurumu liecina par dziļāku empātijas trūkumu, kas radies gadiem ilgas pašsaprotamības dēļ.
Atmiņas pret mirkļa iegribām
Sāpīgākais moments šajā stāstā ir dēla nekaunīgais lūgums ieķīlāt tēva dāvinātās rotas. Tas atklāj milzīgu plaisu starp paaudžu vērtībām. Dēlam tās ir tikai “lietas”, metāls, ko var iemainīt pret papildu nedēļu pie baseina. Viņam emocijas no ceļojuma šķiet vērtīgākas par mātes piemiņu.
Sievietei šīs rotaslietas bija simbols laikam, kad viņa tika mīlēta un cienīta kā sieviete, nevis tikai kā funkcija. Tas, ka dēls uzdrīkstējās to prasīt, bija necieņas kalngals. Tieši šis lūgums kļuva par modinātājzvanu – ja viņa pati neaizstāvēs savas vērtības un savu pagātni, neviens cits to viņas vietā nedarīs.
Emocionālā inteliģence un “nē” teikšanas māksla
Daudzas sievietes pēc 50 gadu vecuma jūtas tā, it kā viņu “derīguma termiņš” sabiedrībā būtu beidzies. Viņas sevi vairs nedefinē caur savām vēlmēm, bet gan caur noderīgumu citiem. Šis stāsts māca, ka “nē” nav naida izpausme, bet gan pašcieņas akts.
Kad māte lidostā dēlam paziņoja par savu aizbraukšanu, viņa nevis sodīja dēlu, bet gan atguva savu autoritāti. Viņa parādīja, ka viņa ir autonoma personība ar savām vēlmēm. Bērniem reizēm ir nepieciešams šāds “šoka terapijas” moments, lai viņi pamanītu, ka vecāki nav mēbeles, bet gan dzīvi cilvēki ar jūtām.
Spānija kā simbols brīvībai
Izvēle doties uz Spāniju pie skolas laiku draudzenes nav nejauša. Tas simbolizē atgriešanos laikā, kad viņa vēl bija tikai viņa pati – pirms viņa kļuva par sievu, māti un vecmāmiņu. Tas ir mēģinājums atrast to meiteni, kurai kādreiz bija sapņi un vēlme pēc piedzīvojumiem.
Daudzi varētu teikt, ka rīcība bija impulsīva un pat nedaudz nežēlīga pret mazdēlu, taču sieviete saprata – ja viņa tagad nesalauzīs šo apburto loku, viņa nekad no tā neizkļūs. Mazdēls Mārtiņš izaugs, bet viņas pašas gadi vairs neatgriezīsies. Viņa izvēlējās investēt sevī, nevis kārtējā dēla ģimenes komforta līmenī.
Sabiedrības spiediens: “Kā viņa drīkstēja?”
Mēs dzīvojam kultūrā, kurā mātes upurēšanās tiek glorificēta. Literatūrā un filmās mēs bieži redzam tēlus, kur māte atdod pēdējo kreklu, un tas tiek uzskatīts par svētumu. Bet par kādu cenu? Šis stāsts uzdod neērto jautājumu: vai māte ir laimīga šajā lomā?
Bauskas sievietes lēmums izraisīs dažādas reakcijas. Daži kaimiņi un paziņas viņu nosodīs, sauks par egoisti. Citi klusībā apskaudīs. Taču patiesība ir tāda, ka tikai laimīga un piepildīta sieviete var sniegt patiesu mīlestību citiem. Viņas līdzšinējā palīdzība bija balstīta uz pienākumu un bailēm tikt atraidītai, nevis uz prieku. Tagad, atgriežoties no Spānijas, viņa varbūt spēs veidot attiecības ar dēlu uz pavisam citiem pamatiem – kā līdzvērtīgs partneris, nevis kā pakļautais.
Dzīve pēc “lielā lēmuma”
Ko dēls iemācīsies no šīs situācijas? Iespējams, sākotnēji viņš jutīs aizvainojumu un dusmas. Viņa pasaule ir sagruvusi – vairs nav neviena, kas atrisina visas problēmas. Viņam būs jāmācās plānot budžetu, organizēt bērna pieskatīšanu un, pats galvenais, cienīt savu māti.
Pieņēmām pie sevis noklīdušu kucēnu, bet par vēlu sapratām, ka tas it nemaz nav suns
Šis “skarbais solis” patiesībā ir lielākā dāvana, ko māte varēja pasniegt savam pieaugušajam dēlam. Viņa piespieda viņu pieaugt. Kamēr viņa visu darīja viņa vietā, viņš palika emocionāls bērns, kurš domā tikai par savām izklaidēm. Tagad viņam būs jāsaskaras ar realitāti.
Savukārt viņa pati, sēžot lidmašīnā virs mākoņiem, pirmo reizi gadu desmitu laikā juta vieglumu. Tas nebija vieglums par to, ka viņa ir tikusi vaļā no mazdēla, bet gan vieglums par to, ka viņa ir atguvusi varu pār savu laiku un savu likteni. Bauska joprojām būs turpat, kad viņa atgriezīsies, bet viņa pati vairs nekad nebūs tā pati pakļāvīgā sieviete.
Kā jums šķiet – vai šāds solis bija vienīgais veids, kā atgūt sevi, vai tomēr vajadzēja mēģināt ko mainīt citādāk? Dalieties savās pārdomās par šo izvēli.
