Sēta bija jauna — augsta, no stipra materiāla vecā koka žoga vietā. Jumts mirdzēja ar jauniem dakstiņiem. Pagalmā rotaļājās bērni, bet no skursteņa nāca dūmi. “Neko sev,” nosmīnēja Artis. “Redzams, viņai tomēr bija krājumi. Jo labāk, dārgāk pārdošu.”
Viņš pagrūda vārtiņus. Ciet. Nospieda zvana pogu. No mājas iznāca nepazīstams vīrietis — spēcīgs, ap gadiem četrdesmit, darba drēbēs.
— Ko tev vajag, vecīt? — viņš nedraudzīgi pajautāja.
Artis apjuka.
— Kas tu tāds esi? Kur Marija? Es esmu viņas dēls.
Vīrietis nospļāvās zālē.
— Ā, dēls… Tas pats, ar piparkūkām? Dzirdēts, dzirdēts. Viss ciems zina par taviem ciemakukuļiem.
Artis sajuta, kā aukstums pārskrien pār muguru.
— Kur ir māte? — viņš uzsauca, mēģinot atgūt savu agrāko valdonīgumu.
— Nav te tavas mātes. Un šīs mājas viņai arī nav.
— Kā nav? Viņa…? — Artim iekšā kaut kas notrīsēja, bet ne no bēdām, bet no bailēm pazaudēt pēdējo iespēju.
— Mēli turi aiz zobiem. Viss viņai ir labi, bet noteikti ne pateicoties tev. Pārdeva viņa māju. Pirms pusgada. Man pārdeva. Mēs ar ģimeni saimniecību iekārtojām, vistas, kazu.
Arta kājas saļodzījās.
— Pārdeva? Kā… Viņa nevarēja? Bez manas piekrišanas? Es te biju deklarēts.
— Izrakstīja viņa tevi. Viss pēc likuma. Tā ka ej, dēliņ, no kurienes nācis. Te nekas nav tavs.
Artis ieķērās sētā, lai nenokristu. Pēdējā cerība, pēdējais glābšanas riņķis peldēja prom no rokām.
— Bet nauda? Kur nauda?! Viņa taču ir gados, kur viņa to liks?!
— Bet naudu, — vīrietis pasmīnēja, — Marija lika lietā. Sevī. Kādā iestādē viņa dzīvo. “Zelta rudens” saucas. Runā, ka labāk nekā kūrortā.
— Pie kā jūs? — stingrā māsa privātā namā “Zelta rudens” recepcijā nomērīja Arti ar aizdomīgu skatienu.
— Pie Marijas. Esmu dēls.
Viņš viņu atrada ziemas dārzā. Marija sēdēja ērtā pītā krēslā, apsegta ar mīkstu plediņu, un lasīja grāmatu. Viņa izskatījās lieliski. Bija pazudis tas nomāktums un mūžīgās bailes acīs. Seja bija kļuvusi svaigāka, sirmi mati bija kārtīgi ieveidoti. Uz viņas bija skaista jaka. Viņa izskatījās ne tikai kopta — viņa izskatījās laimīga.
— Mamma… — aizsmakušā balsī pasauca Artis.
Viņa pacēla acis. Skatiens bija mierīgs, skaidrs. Ne prieka, ne dusmu. Vienkārši atpazīšana.
— Sveiks, Arti.
Viņš sabruka ceļos pie viņas krēsla. Šoreiz emocijas bija īstas — izmisuma, nespēka un visu aptverošas sevis žēlošanas emocijas.
— Mamma, man ir slikti. Mani visi nodeva. Sieva aizgāja, bizness sabruka. Man nav kur dzīvot. Es domāju, ka atgriezīšos mājās, bet tur… sveši cilvēki. Mamm, tev taču palika nauda no pārdošanas? Palīdzi. Es tikšu uz kājām, es visu tev atdošu! Goda vārds!
Marija ilgi skatījās uz viņu. Viņai viņa bija žēl. Bet tā bija cita žēlastība.
— Celies augšā, Arti. Nedari sev kaunu.
Viņa paņēma no galdiņa vāzīti. Tajā gulēja svaigas, aromātiskas, ar baltu glazūru klātas piparkūkas.
— Naudas nav, dēliņ. Es apmaksāju savu dzīvošanu šeit piecus gadus uz priekšu. Nopirku pašu labāko numuru, visas procedūras, masāžas. Nolēmu, zini, padzīvot beidzot kā cilvēks. Ēst svaigu, gulēt siltumā, staigāt starp priedēm. Tu mani labi iemācīji — nauda ir jāiegulda. Lūk, es arī ieguldīju. Sevī.
— Bet kā tad es?! — iesaucās Artis. — Es taču esmu tavs dēls. Tev man jāpalīdz!
— Es nevienam neko neesmu parādā, — viņa asi pārtrauca. Viņas balss noskanēja kā tērauds, kādu viņš nekad tajā nebija dzirdējis. — Savu parādu esmu atdevusi. Izaudzināju, izskoloju, uz kājām nostādīju. Bet tas, ka tu uz šīm kājām stāvēt neiemācījies un savu dvēseli par kapeiku pārdevi — tā vairs nav mana vaina. Tā ir tava izvēle.
Viņa pasniedza viņam vienu piparkūku no vāzītes.
— Paņem. Svaiga. Ēd, negriez nost. Bet nauda… No kurienes pensionāriem nauda? Mums, veciem cilvēkiem, naudu nevajag, tu taču pats teici. Mēs tāpat iztiksim.
Marija nospieda personāla izsaukuma pogu, kas bija piestiprināta pie viņas krēsla.
— Pavadiet, lūdzu, manu apmeklētāju. Viņš jau dodas prom.
Artis stāvēja pie pansionāta vārtiem, spiežot rokā mīkstu, pēc medus un kanēļa smaržojošu piparkūku. Rudens vējš svieda viņam sejā sausas lapas. Viņš bija viens. Pilnīgi viens šajā milzīgajā, aukstajā pasaulē, kur par visu ir jāmaksā. Un kur bumerangs, kuru viņš ar tādu vieglumu savulaik palaida ar savu vienaldzību, beidzot bija atgriezies ar tādu spēku, ka noturēties kājās vairs nebija iespējams.
