“Es ceru, ka tu uzstādīsi pansionātā ventilatorus, jo šeit gaiss ir smags un karsts, bet vēdināšana nav pietiekama. Tāpat ir nepieciešami jauni ledusskapji, lai pārtika saglabātos svaiga un cilvēki varētu saņemt pilnvērtīgas maltītes. Šajos gados es bieži devos gulēt izsalkusi, jo ēdiens bija sabojājies vai vienkārši nebija pieejams.”
Mātes lūgums dēlam bija negaidīts un lika viņam aizdomāties. Viņš nesaprata, kāpēc viņa tik ilgi klusējusi un nav to pieminējusi agrāk. Dziļi ieelpojot, māte pacēla acis, uz brīdi ieskatījās dēlā un ar skumjām balsī atbildēja:
“Dēls, bads un karstums ir grūti, bet ar tiem var sadzīvot. Tas nav tik briesmīgi, kā doma par to, ka kādu dienu tu pats varētu nonākt līdzīgā situācijā, kad tavi bērni pieņems tādu pašu lēmumu attiecībā uz tevi… un tad tu sapratīsi, ko patiesībā nozīmē būt vienam.”
Šis stāsts atgādina mums par līdzjūtību un atbildību pret saviem vecākiem. Kā mēs izturamies pret viņiem, var atspoguļoties mūsu pašu nākotnē. Mīlestība un cieņa pret tiem, kas mūs audzinājuši, ir vērtības, kuras nedrīkst aizmirst.
Vai šis stāsts liek tev aizdomāties par to, kā mēs izturamies pret saviem vecākiem? Dzīve ir kā ritenis – mūsu rīcība šodien var atspoguļoties rītdienā. Vai mēs vēlamies, lai mūs mīl un ciena vecumdienās? Ja tā, varbūt ir vērts padomāt, kādu piemēru rādam saviem bērniem jau tagad.
Sakarya Escort Kızlarla Güzel Vakit Geçirin