Viņš nolēma, ka es pret viņu izturos netaisnīgi. Nesen dēls vēlējās veikt remontu pagalmā — uzcelt lapeni un uzstādīt šūpoles. Tas ir diezgan dārgs pasākums, un viņš vērsās pie manis pēc palīdzības.
— Mammu, atsūti, lūdzu, tūkstoti eiro, lai sāktu! Mēs jau visu esam aprēķinājuši.
— Nē.
— Kā tas var būt „nē”, mammu? Es taču lūdzu normāli!
— Dēls, vai tu esi oficiāli reģistrēts šajā mājā? Vai tā pieder tev?
— Nē, bet kāda starpība?
— Milzīga atšķirība. Es neplānoju ieguldīt naudu svešā mājā. Tu ieguldīsi remontā, bet pēc tam tevi var izlikt ārā.
Saruna ar Pavelu izvērtās nopietna, un viņš pārtrauca to, noliekot klausuli. Es ticu, ka mana nostāja ir taisnīga. Neplānoju finansēt īpašumu, kas nav mans. Esmu vairākkārt iedrošinājusi Pavelu uzkrāt savam dzīvoklim un piedāvāju atbalstu, taču viņš vēl joprojām izvēlas turēties pie cita mājokļa.
Esmu droša, ka reiz Pāvels sapratīs, ka mana rīcība bija pareiza. Neviens nav pasargāts no dzīves pārbaudījumiem, tāpēc ir svarīgi domāt par nākotni.
Kā jūs domājat, vai es rīkojos pareizi? Rakstiet savas domas komentāros!
