Durvju zvans atskanēja tieši tajā brīdī, kad es beidzot biju ērti iekārtojusies savā iemīļotajā krēslā ar grāmatu, izbaudot retās vakara klusuma minūtes, ko tik ļoti novērtē, dzīvojot viena pēc ilgiem, trokšņainiem ģimenes dzīves gadiem
Pulkstenis rādīja gandrīz deviņus – laiks nebija vēls, bet tas jau nepieļāva viesu ierašanos, it īpaši bez brīdinājuma, tāpēc, ceļoties un velkot čības pa parketu, es jutu tikai nelielu kairinājumu, kas bija sajaukts ar pārsteigumu. Tomēr, tiklīdz es atvēru durvis, kairinājumu nomainīja patiess pārsteigums: uz sliekšņa stāvēja mans divdesmit piecus gadus vecais dēls Māris, bet blakus viņam, pārnesdama svaru no vienas kājas uz otru un slēpjot acis, spiedās viņa draudzene Alise, ar kuru viņš satikās pēdējos pusgadu.
Taču ne viņu pēkšņā parādīšanās lika man uztraukties, bet gan divi milzīgi, piebāzti čemodāni, kas bija sakrauti pie viņu kājām kā mēmi liecinieki draudošai katastrofai.
— Sveika, mammu, pārsteigums! — Māra balss skanēja nedabiski mundri, ar to samāksloto jautrību, ar kuru cilvēki parasti mēģina noslēpt neveiklumu vai nekaunību, un viņš, negaidot uzaicinājumu, sāka vilkt čemodānus manas divistabu dzīvokļa šaurajā koridorā.
Palaižot viņus iekšā, es jutu, kā manī pieaug trauksme, tā lipīgā nelaimes priekšnojauta, kas nekad nepieviļ mātes sirdi, jo viņi nebija vienkārši ienākuši uz tēju – viņi acīmredzami bija ieradušies ar mantām, un šo mantu apjoms neliecināja par īsu vizīti. Mēs iegājām virtuvē – manā mazajā mājīguma valstībā, kur smaržoja pēc kanēļa un kaltētiem garšaugiem, un, kamēr es mehāniski liku tējkannu, cenšoties nomierināties, Māris, saimnieciski aplūkojot telpu, pateica frāzi, no kuras realitāte ap mani sašķobījās.
Dēls atveda vedeklu uz manu dzīvokli un teica: “Mammu, tu pagaidām padzīvo mazajā istabiņā, mums vajag guļamistabu.” Šie vārdi palika gaisā, smagi un absurdi, it kā kāds neveiksmīgi pajokotu, taču mana dēla seja palika absolūti nopietna, pat nedaudz prasīga, bet Alise, nolaidusi skatienu, sāka virpināt galdauta malu, ar visu savu izskatu rādot, ka šis lēmums ir pieņemts jau sen un nav apspriežams.
Sievietēm, kas vecākas par 60 gadiem, ir pienācis laiks pārtraukt šīs darbības
Galvā man sāka dunēt un uz mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies, ka esmu redzējusi ļaunu sapni, jo mans Māris, zēns, kurā es ieliku visu savu dvēseli, kuru mācīju cienīt vecākos un novērtēt citu darbu, nevarēja to pateikt nopietni.
— Pagaidi, dēliņ, — mana balss izklausījās pārsteidzoši klusa, lai gan iekšpusē plosījās emociju vētra.
— Tu gribi teikt, ka jūs esat nolēmuši pārcelties pie manis, nejautājot manu viedokli, un turklāt jūs man piedāvājat atbrīvot manu pašu guļamistabu un pārcelties uz saliekamo dīvāniņu istabā, kur pat durvis īsti neaizveras?
— Nu, mammu, tu taču tik un tā viena dzīvo, kāpēc tev vajag tik daudz vietas?
Māris noplātīja rokas, it kā skaidrotu acīmredzamas lietas nesaprātīgam bērnam, un šajā žestā atklājās tāda mana komforta, manas dzīves, manu tiesību uz personīgo telpas neievērošana, ka man kļuva nepatīkami
— Mums ar Alisi tagad ir sarežģīts periods, īres dzīvokļa saimnieks pacēla cenu, mēs nolēmām krāt hipotēkai. Bet tava guļamistaba ir liela, mums tur būs ērti, mēs taču esam jauna ģimene, mums ir nepieciešama personīgā telpa. Bet tu mazajā istabiņā lieliski iekārtosies, te ir gan televizors, gan ledusskapis blakus. Tas taču ir uz laiku, uz gadiem diviem, trim, kamēr sakrāsim iemaksai.
“Uz gadiem diviem, trim,” atbalsojās manā galvā. Viņš man piedāvāja, sievietei, kura trīsdesmit gadus strādāja divos darbos, lai nopirktu un iekārtotu šo dzīvokli, sievietei, kura tikko bija atviegloti uzelpojusi pēc dēla audzināšanas un mātes aprūpes, atkal atgriezties beztiesīgas pieaugušas personas stāvoklī.
Viņš man piedāvāja pārsvītrot savu komfortu, savu miegu, savas bezrūpīgās vecumdienas tāpēc, lai viņiem būtu “ērti” krāt naudu, neierobežojot sevi izdevumos. Un visbriesmīgākais bija tas, ka viņš patiesi nesaskatīja tajā problēmu, viņa acīs es nebiju cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām, bet resurss, funkcija, ērts mēbeles gabals, ko var pārvietot, ja tas traucē.
VIDEO:
Atmiņas uzplūda vilnī: es atsakos no jauna mēteļa, lai apmaksātu viņam privātskolotājus, es nebraucu atvaļinājumā, lai nopirktu viņam labu datoru mācībām. Es vienmēr liku viņa intereses augstāk par savējām, es vienmēr ziedoju sevi, un tagad, skatoties uz šo pieaugušo, pašpārliecināto vīrieti, es sapratu, ka esmu izaudzinājusi egoistu, kurš uzskata manu darbu par manu pienākumu. Viņš ir pieradis, ka mamma pacietīs, mamma paies malā, mamma sapratīs.
Alise visu šo laiku klusēja, bet viņas klusumā es saskatīju klusu piekrišanu: protams, kāpēc tērēt naudu īrei, ja ir “bezmaksas” vīramāte, kuru var aizdzīt uz mazo kambari. Viņi visu bija izlēmuši manā vietā, viņi jau bija izplānojuši manu dzīvi, rīkojušies ar maniem kvadrātmetriem, pat nepieļaujot domu, ka es varu būt pret.
— Tātad, jūs uzskatāt, ka ir normāli izlikt mani “pieliekamajā” viņas pašas mājā? — es jautāju, skatoties tieši dēlam acīs, mēģinot atrast tur kaut pilienu kauna, bet saskāros tikai ar nesapratnes un neliela kairinājuma sienu.
— Mammu, nesāc drāmu, — Māris teica skaļi, un šis viņa tonis kļuva par pēdējo pilienu. — Mēs taču esam ģimene. Tev ir jāpalīdz. Mēs taču neesam sveši cilvēki. Mēs čemodānus guļamistabā ienesīsim?
Viņš jau stiepās pēc čemodāna roktura, pārliecināts par savu taisnību, pārliecināts par to, ka es tagad nopūtīšos, noslaucīšu galdu un iešu klāt sev palagu uz šaurā dīvāniņa. Viņš gaidīja ierasto scenāriju. Taču manī kaut kas noklikšķēja, it kā pārtrūktu līdz galam nospriegota pacietības stīga, atbrīvojot vietu aukstai, kristāliskai skaidrībai. Mana reakcija pārsteidza abus, jo tā vietā, lai sāktu taisnoties vai prasīt, es izdarīju to, ko nekad iepriekš nebiju darījusi.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
