Durvju zvans atskanēja tieši tajā brīdī, kad es beidzot biju ērti iekārtojusies savā iemīļotajā krēslā ar grāmatu, izbaudot retās vakara klusuma minūtes, ko tik ļoti novērtē, dzīvojot viena pēc ilgiem, trokšņainiem ģimenes dzīves gadiem
Pulkstenis rādīja gandrīz deviņus – laiks nebija vēls, bet tas jau nepieļāva viesu ierašanos, it īpaši bez brīdinājuma, tāpēc, ceļoties un velkot čības pa parketu, es jutu tikai nelielu kairinājumu, kas bija sajaukts ar pārsteigumu. Tomēr, tiklīdz es atvēru durvis, kairinājumu nomainīja patiess pārsteigums: uz sliekšņa stāvēja mans divdesmit piecus gadus vecais dēls Māris, bet blakus viņam, pārnesdama svaru no vienas kājas uz otru un slēpjot acis, spiedās viņa draudzene Alise, ar kuru viņš satikās pēdējos pusgadu.
Taču ne viņu pēkšņā parādīšanās lika man uztraukties, bet gan divi milzīgi, piebāzti čemodāni, kas bija sakrauti pie viņu kājām kā mēmi liecinieki draudošai katastrofai.
— Sveika, mammu, pārsteigums! — Māra balss skanēja nedabiski mundri, ar to samāksloto jautrību, ar kuru cilvēki parasti mēģina noslēpt neveiklumu vai nekaunību, un viņš, negaidot uzaicinājumu, sāka vilkt čemodānus manas divistabu dzīvokļa šaurajā koridorā.
Palaižot viņus iekšā, es jutu, kā manī pieaug trauksme, tā lipīgā nelaimes priekšnojauta, kas nekad nepieviļ mātes sirdi, jo viņi nebija vienkārši ienākuši uz tēju – viņi acīmredzami bija ieradušies ar mantām, un šo mantu apjoms neliecināja par īsu vizīti. Mēs iegājām virtuvē – manā mazajā mājīguma valstībā, kur smaržoja pēc kanēļa un kaltētiem garšaugiem, un, kamēr es mehāniski liku tējkannu, cenšoties nomierināties, Māris, saimnieciski aplūkojot telpu, pateica frāzi, no kuras realitāte ap mani sašķobījās.
Dēls atveda vedeklu uz manu dzīvokli un teica: “Mammu, tu pagaidām padzīvo mazajā istabiņā, mums vajag guļamistabu.” Šie vārdi palika gaisā, smagi un absurdi, it kā kāds neveiksmīgi pajokotu, taču mana dēla seja palika absolūti nopietna, pat nedaudz prasīga, bet Alise, nolaidusi skatienu, sāka virpināt galdauta malu, ar visu savu izskatu rādot, ka šis lēmums ir pieņemts jau sen un nav apspriežams.
Galvā man sāka dunēt un uz mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies, ka esmu redzējusi ļaunu sapni, jo mans Māris, zēns, kurā es ieliku visu savu dvēseli, kuru mācīju cienīt vecākos un novērtēt citu darbu, nevarēja to pateikt nopietni.
— Pagaidi, dēliņ, — mana balss izklausījās pārsteidzoši klusa, lai gan iekšpusē plosījās emociju vētra.
— Tu gribi teikt, ka jūs esat nolēmuši pārcelties pie manis, nejautājot manu viedokli, un turklāt jūs man piedāvājat atbrīvot manu pašu guļamistabu un pārcelties uz saliekamo dīvāniņu istabā, kur pat durvis īsti neaizveras?
— Nu, mammu, tu taču tik un tā viena dzīvo, kāpēc tev vajag tik daudz vietas?
Māris noplātīja rokas, it kā skaidrotu acīmredzamas lietas nesaprātīgam bērnam, un šajā žestā atklājās tāda mana komforta, manas dzīves, manu tiesību uz personīgo telpas neievērošana, ka man kļuva nepatīkami
— Mums ar Alisi tagad ir sarežģīts periods, īres dzīvokļa saimnieks pacēla cenu, mēs nolēmām krāt hipotēkai. Bet tava guļamistaba ir liela, mums tur būs ērti, mēs taču esam jauna ģimene, mums ir nepieciešama personīgā telpa. Bet tu mazajā istabiņā lieliski iekārtosies, te ir gan televizors, gan ledusskapis blakus. Tas taču ir uz laiku, uz gadiem diviem, trim, kamēr sakrāsim iemaksai.
“Uz gadiem diviem, trim,” atbalsojās manā galvā. Viņš man piedāvāja, sievietei, kura trīsdesmit gadus strādāja divos darbos, lai nopirktu un iekārtotu šo dzīvokli, sievietei, kura tikko bija atviegloti uzelpojusi pēc dēla audzināšanas un mātes aprūpes, atkal atgriezties beztiesīgas pieaugušas personas stāvoklī.
Viņš man piedāvāja pārsvītrot savu komfortu, savu miegu, savas bezrūpīgās vecumdienas tāpēc, lai viņiem būtu “ērti” krāt naudu, neierobežojot sevi izdevumos. Un visbriesmīgākais bija tas, ka viņš patiesi nesaskatīja tajā problēmu, viņa acīs es nebiju cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām, bet resurss, funkcija, ērts mēbeles gabals, ko var pārvietot, ja tas traucē.
Atmiņas uzplūda vilnī: es atsakos no jauna mēteļa, lai apmaksātu viņam privātskolotājus, es nebraucu atvaļinājumā, lai nopirktu viņam labu datoru mācībām. Es vienmēr liku viņa intereses augstāk par savējām, es vienmēr ziedoju sevi, un tagad, skatoties uz šo pieaugušo, pašpārliecināto vīrieti, es sapratu, ka esmu izaudzinājusi egoistu, kurš uzskata manu darbu par manu pienākumu. Viņš ir pieradis, ka mamma pacietīs, mamma paies malā, mamma sapratīs.
Alise visu šo laiku klusēja, bet viņas klusumā es lasīju klusu piekrišanu: protams, kāpēc tērēt naudu īrei, ja ir “bezmaksas” vīramāte, kuru var aizdzīt uz mazo kambari. Viņi visu bija izlēmuši manā vietā, viņi jau bija izplānojuši manu dzīvi, rīkojušies ar maniem kvadrātmetriem, pat nepieļaujot domu, ka es varu būt pret.
— Tātad, jūs uzskatāt, ka ir normāli izlikt mani “pieliekamajā” viņas pašas mājā? — es jautāju, skatoties tieši dēlam acīs, mēģinot atrast tur kaut pilienu kauna, bet saskāros tikai ar nesapratnes un neliela kairinājuma sienu.
— Mammu, nesāc drāmu, — Māris teica skaļi, un šis viņa tonis kļuva par pēdējo pilienu. — Mēs taču esam ģimene. Tev ir jāpalīdz. Mēs taču neesam sveši cilvēki. Mēs čemodānus guļamistabā ienesīsim?
Viņš jau stiepās pēc čemodāna roktura, pārliecināts par savu taisnību, pārliecināts par to, ka es tagad nopūtīšos, noslaucīšu galdu un iešu klāt sev palagu uz šaurā dīvāniņa. Viņš gaidīja ierasto scenāriju. Taču manī kaut kas noklikšķēja, it kā pārtrūktu līdz galam nospriegota pacietības stīga, atbrīvojot vietu aukstai, kristāliskai skaidrībai. Mana reakcija pārsteidza abus, jo tā vietā, lai sāktu taisnoties vai prasīt, es izdarīju to, ko nekad iepriekš nebiju darījusi.
Virtuvē iestājās klusums, ko pārtrauca tikai ledusskapja mērāmais dūciens, un šajā klusumā es lēnām, ar karalienes cieņu, piecēlos no galda, nenolaižot acis no dēla, kurš sastinga ar roku uz čemodāna. Es redzēju, kā viņa sejā pašpārliecinātību nomaina apjukums, jo es nemetos palīgā, nesāku rosīties, atbrīvojot skapjus, es vienkārši stāvēju un skatījos uz viņiem, it kā redzētu pirmo reizi.
Šajā brīdī es galīgi sapratu: ja es tagad piekāpšos es zaudēšu ne tikai guļamistabu, es zaudēšu sevi, savas dzīves atlikumu un, kas ir visbriesmīgāk, galīgi zaudēšu dēla cieņu, pārvēršoties viņa acīs par bezvārdu kalponi.
— Nē, Māri, čemodānus jūs guļamistabā nenesīsiet, — mana balss izklausījās stingri, bez nevienas trīcošas nots, un es redzēju, kā Alises acis ieplešas. — Un kambarī es nedzīvošu. Un jūs šeit nedzīvosiet.
— Kā tas ir? — Māris atlaida čemodāna rokturi, un tas ar dobju troksni atsitās pret grīdu. — Mammu, kas tev ir? Mēs taču paskaidrojām, mums jākrāj…
— Tas ir brīnišķīgs mērķis, dēliņ, — es viņu pārtraucu, saglabājot ledainu mieru, lai gan sirds sitās kā traka. — Krāt savam mājoklim – tas ir ļoti pieauguši. Bet pieauguši cilvēki risina savas problēmas uz savu resursu rēķina, a ne uz vecāku komforta rēķina. Mans dzīvoklis ir manas mājas, nevis pārsēšanās punkts un ne bezmaksas kopmītne. Esmu nopelnījusi tiesības gulēt savā gultā un dzert tēju virtuvē klusumā.
— Tu mūs izmet ārā? — dēla balsī atskanēja patiess aizvainojums, sajaukts ar neticību. — Savu dēlu? Mammu, tas taču ir egoisms…
— Egoisms, Māri, — ir atnākt mātes mājā un norādīt viņai vietu uz paklājiņa pie plīts, — es atcirtu, jūtot, kā ar katru vārdu man kļūst vieglāk elpot, it kā es nomestu no pleciem smagu gadu ilgās hiperaprūpes nastu. — Tu to nosauci par palīdzību ģimenei? Bet palīdzība ir brīvprātīgs darbs. Bet tas, ko jūs darāt tagad, ir teritorijas sagrābšana un norādīšana ko man darīt. Es tevi mīlu, bet es mīlu arī sevi. Un es neļaušu ar sevi apieties kā ar izejmateriālu.
Alise, kura līdz tam centās būt nemanāma, pēkšņi ierunājās, viņas balsī skanēja sašutuma notis: — Antras kundze, bet mēs taču rēķinājāmies… Mēs jau atteicāmies no īres, mums nav kur iet šodien. Jūs taču esat topošo mazbērnu vecmāmiņa, kā jūs varat?
Tā bija tīra manipulācija, mēģinājums spiest uz žēlumu, uz vainas sajūtu, uz svēto pienākumu pret vēl neeksistējošiem mazbērniem, bet tagad es redzēju cauri šiem trikiem.
— Ja jūs atteicāties no īres, neesot rezerves variantam un nejautājot man, tad tas liecina tikai par jūsu infantilitāti, — es atbildēju, skatoties uz vedeklu. — Jums ir divi varianti. Pirmais: jūs tieši tagad atverat internetu un meklējat dzīvokli uz diennakti vai hosteli. Otrais: jūs braucat pie saviem vecākiem, Alise, un lūdzat viņus jums atvēlēt viņu guļamistabu.
Vedeklas seja nosējās sarkaniem pleķiem – acīmredzot variants pabīdīt savus vecākus pat netika izskatīts, jo viņu komforts bija neaizskarams, atšķirībā no manējā. Māris stāvēja apjucis, viņš pirmo reizi mūžā saskārās ar to, ka mamma ir atsevišķa personība ar dzelzs kodolu, nevis mīksts sitamais spilvens.
— Mammu, nu, atļauj vismaz uz nedēļu, kamēr atrodam… — viņš ievaimanājās, mainot taktiku no uzbrukuma uz žēlabainu lūgšanos, bet es zināju: ja ielaidīšu uz nedēļu — paliks uz gadiem.
— Nē, Māri. Izdzeriet tēju un izsauciet taksometru. Es nevēlos sākt mūsu attiecības ar sadzīves konfliktu, tāpēc labāk jums aizbraukt tieši tagad, kamēr neesam pateikuši viens otram pārāk daudz.
Es piegāju pie ārdurvīm un plaši tās atvēru, ar visu savu izskatu rādot, ka uzklausīšana ir beigusies. Tas bija visgrūtākais brīdis — redzēt viņu apjukušās sejas, dzirdēt neapmierināto dēla šņukstēšanu, kurš vilka smagos čemodānus atpakaļ uz kāpņu laukumu. Manī cīnījās vēlme mesties viņam klāt, apskaut, teikt “palieciet, es pārcentos”, bet es apslāpēju šo impulsu. Es sapratu: tagad es viņam mācu svarīgāko stundu viņa dzīvē — stundu par cieņu pret citu robežām un atbildību par saviem lēmumiem.
Kad durvis aiz viņiem aizvērās, es noslīdēju gar sienu. Bija bailīgi, bija grūti, bet tajā pašā laikā es jutu neticamu spēku. Es aizstāvēju savu teritoriju. Es neļāvu sevi pārvērst par “istabiņas iemītnieci”.
Pagāja pusgads. Pirmos mēnešus Māris nezvanīja, demonstratīvi rādot savu nostāju un es neuzspiedu, dodot viņam laiku pārstrādāt notikušo. Es zināju, ka separācija ir sāpīgs process, kā dzemdības, bet nepieciešams. Bet nesen viņš atnāca. Viens, ar torti. Izskatījās pieaugušāks, noguris, bet kaut kā savāktāks.
— Mammu, piedod par to gadījumu, — viņš teica, slēpjot acis, kamēr es griezu torti. — Mēs toreiz pāršāvām pār strīpu. Noīrējām dzīvokli piepilsētā, lētāk. Grūti, protams, bet… toties paši. Tev bija taisnība. Ja mēs pie tevis ievāktos, mēs, iespējams, pēc mēneša būtu stipri sastrīdējušies.
Es viņu apskāvu, jūtot, kā atkāpjas ledainais aukstums, kas bija sasējis sirdi tajā vakarā. Viņš saprata. Viņš pieņēma. Un tagad, kad viņš brauc ciemos, viņš piezvana iepriekš un jautā, vai man ir ērti. Bet es guļu savā guļamistabā, savā platā gultā, un zinu, ka mīlestība pret bērniem nenozīmē sevis upurēšanu uz viņu ērtības altāra. Īsta mīlestība ir savlaicīgi pateikt “nē”, lai viņi varētu kļūt par pieaugušajiem.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, kā veselīga savu robežu aizsardzība var glābt attiecības, pat ja brīdī šķiet, ka tas ir pārrāvums. Varonis nebaidījās būt “slikta māte”, lai paliktu laimīga sieviete.
