Virtuvē iestājās klusums, ko pārtrauca tikai ledusskapja mērāmais dūciens, un šajā klusumā es lēnām, ar karalienes cieņu, piecēlos no galda, nenolaižot acis no dēla, kurš sastinga ar roku uz čemodāna. Es redzēju, kā viņa sejā pašpārliecinātību nomaina apjukums, jo es nemetos palīgā, nesāku rosīties, atbrīvojot skapjus, es vienkārši stāvēju un skatījos uz viņiem, it kā redzētu pirmo reizi.
Šajā brīdī es galīgi sapratu: ja es tagad piekāpšos es zaudēšu ne tikai guļamistabu, es zaudēšu sevi, savas dzīves atlikumu un, kas ir visbriesmīgāk, galīgi zaudēšu dēla cieņu, pārvēršoties viņa acīs par bezvārdu kalponi.
— Nē, Māri, čemodānus jūs guļamistabā nenesīsiet, — mana balss izklausījās stingri, bez nevienas trīcošas nots, un es redzēju, kā Alises acis ieplešas. — Un kambarī es nedzīvošu. Un jūs šeit nedzīvosiet.
— Kā tas ir? — Māris atlaida čemodāna rokturi, un tas ar dobju troksni atsitās pret grīdu. — Mammu, kas tev ir? Mēs taču paskaidrojām, mums jākrāj…
— Tas ir brīnišķīgs mērķis, dēliņ, — es viņu pārtraucu, saglabājot ledainu mieru, lai gan sirds sitās kā traka. — Krāt savam mājoklim – tas ir ļoti pieauguši. Bet pieauguši cilvēki risina savas problēmas uz savu resursu rēķina, a ne uz vecāku komforta rēķina. Mans dzīvoklis ir manas mājas, nevis pārsēšanās punkts un ne bezmaksas kopmītne. Esmu nopelnījusi tiesības gulēt savā gultā un dzert tēju virtuvē klusumā.
— Tu mūs izmet ārā? — dēla balsī atskanēja patiess aizvainojums, sajaukts ar neticību. — Savu dēlu? Mammu, tas taču ir egoisms…
— Egoisms, Māri, — ir atnākt mātes mājā un norādīt viņai vietu uz paklājiņa pie plīts, — es atcirtu, jūtot, kā ar katru vārdu man kļūst vieglāk elpot, it kā es nomestu no pleciem smagu gadu ilgās hiperaprūpes nastu. — Tu to nosauci par palīdzību ģimenei? Bet palīdzība ir brīvprātīgs darbs. Bet tas, ko jūs darāt tagad, ir teritorijas sagrābšana un norādīšana ko man darīt. Es tevi mīlu, bet es mīlu arī sevi. Un es neļaušu ar sevi apieties kā ar izejmateriālu.
Alise, kura līdz tam centās būt nemanāma, pēkšņi ierunājās, viņas balsī skanēja sašutuma notis: — Antras kundze, bet mēs taču rēķinājāmies… Mēs jau atteicāmies no īres, mums nav kur iet šodien. Jūs taču esat topošo mazbērnu vecmāmiņa, kā jūs varat?
Tā bija tīra manipulācija, mēģinājums spiest uz žēlumu, uz vainas sajūtu, uz svēto pienākumu pret vēl neeksistējošiem mazbērniem, bet tagad es redzēju cauri šiem trikiem.
— Ja jūs atteicāties no īres, neesot rezerves variantam un nejautājot man, tad tas liecina tikai par jūsu infantilitāti, — es atbildēju, skatoties uz vedeklu. — Jums ir divi varianti. Pirmais: jūs tieši tagad atverat internetu un meklējat dzīvokli uz diennakti vai hosteli. Otrais: jūs braucat pie saviem vecākiem, Alise, un lūdzat viņus jums atvēlēt viņu guļamistabu.
Vedeklas seja nosējās sarkaniem pleķiem – acīmredzot variants pabīdīt savus vecākus pat netika izskatīts, jo viņu komforts bija neaizskarams, atšķirībā no manējā. Māris stāvēja apjucis, viņš pirmo reizi mūžā saskārās ar to, ka mamma ir atsevišķa personība ar dzelzs kodolu, nevis mīksts sitamais spilvens.
— Mammu, nu, atļauj vismaz uz nedēļu, kamēr atrodam… — viņš ievaimanājās, mainot taktiku no uzbrukuma uz žēlabainu lūgšanos, bet es zināju: ja ielaidīšu uz nedēļu — paliks uz gadiem.
— Nē, Māri. Izdzeriet tēju un izsauciet taksometru. Es nevēlos sākt mūsu attiecības ar sadzīves konfliktu, tāpēc labāk jums aizbraukt tieši tagad, kamēr neesam pateikuši viens otram pārāk daudz.
Es piegāju pie ārdurvīm un plaši tās atvēru, ar visu savu izskatu rādot, ka uzklausīšana ir beigusies. Tas bija visgrūtākais brīdis — redzēt viņu apjukušās sejas, dzirdēt neapmierināto dēla šņukstēšanu, kurš vilka smagos čemodānus atpakaļ uz kāpņu laukumu. Manī cīnījās vēlme mesties viņam klāt, apskaut, teikt “palieciet, es pārcentos”, bet es apslāpēju šo impulsu. Es sapratu: tagad es viņam mācu svarīgāko stundu viņa dzīvē — stundu par cieņu pret citu robežām un atbildību par saviem lēmumiem.
Kad durvis aiz viņiem aizvērās, es noslīdēju gar sienu. Bija bailīgi, bija grūti, bet tajā pašā laikā es jutu neticamu spēku. Es aizstāvēju savu teritoriju. Es neļāvu sevi pārvērst par “istabiņas iemītnieci”.
Pagāja pusgads. Pirmos mēnešus Māris nezvanīja, demonstratīvi rādot savu nostāju un es neuzspiedu, dodot viņam laiku pārstrādāt notikušo. Es zināju, ka separācija ir sāpīgs process, kā dzemdības, bet nepieciešams. Bet nesen viņš atnāca. Viens, ar torti. Izskatījās pieaugušāks, noguris, bet kaut kā savāktāks.
— Mammu, piedod par to gadījumu, — viņš teica, slēpjot acis, kamēr es griezu torti. — Mēs toreiz pāršāvām pār strīpu. Noīrējām dzīvokli piepilsētā, lētāk. Grūti, protams, bet… toties paši. Tev bija taisnība. Ja mēs pie tevis ievāktos, mēs, iespējams, pēc mēneša būtu stipri sastrīdējušies.
Es viņu apskāvu, jūtot, kā atkāpjas ledainais aukstums, kas bija sasējis sirdi tajā vakarā. Viņš saprata. Viņš pieņēma. Un tagad, kad viņš brauc ciemos, viņš piezvana iepriekš un jautā, vai man ir ērti. Bet es guļu savā guļamistabā, savā platā gultā, un zinu, ka mīlestība pret bērniem nenozīmē sevis upurēšanu uz viņu ērtības altāra. Īsta mīlestība ir savlaicīgi pateikt “nē”, lai viņi varētu kļūt par pieaugušajiem.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, kā veselīga savu robežu aizsardzība var glābt attiecības, pat ja brīdī šķiet, ka tas ir pārrāvums. Varonis nebaidījās būt “slikta māte”, lai paliktu laimīga sieviete.
