Daina gaidīja dēlu, bet viņš neieradās uz viņas dzimšanas dienu, izrādījās, ka ēd glaunā restorānā ar sievas māti. Daina gaidīja 2 dienas un tad visu ēdienu izsvieda miskastē…
Tālruņa zvans atskanēja tieši pusdienlaikā, pārtraucot ilgo gaidīšanu. Daina steigšus pacēla klausuli, instinktīvi izlīdzinot neesošu kroku uz svētku galdauta
— Artūr? Dēliņ?
— Čau, mammu. Apsveicu.
Balss Artūram bija nogurusi, klusināta, pilna traucējumiem. It kā viņš runātu no pagraba.
— Mammu, tikai neapvainojies. Es nevarēšu šodien atbraukt. Pat uz minūti nē.
Daina Silēvica apklusa. Viņas skatiens ieurbās sarežģīto garneļu salātu bļodā, ko viņa bija gatavojusi visu rītu.
— Kā… nevarēsi? Artūr, man taču septiņdesmit. Apaļa jubileja.
— Es saprotu. Bet te ir nepārvarama vara. Projekta nodošana, termiņi deg, tu taču zini šo nozari. Partneri ir nopietni, visu uzvēla man.
— Bet tu taču solīji…
— Mammu, tas ir darbs. Tā nav iegriba. Es nevaru tagad visu pamest un pievilt cilvēkus. Es fiziski nevaru izrauties.
Klausulē ievilkās pauze, ko pildīja tikai traucējumu sprakšķi.
— Es nākamnedēļ pie tevis ieskriešu, pasēdēsim divatā. Noteikti. Labi? Skūpstu.
Īsi pīkstieni. Daina Silēvica lēnām nolika telefonu. Septiņdesmit gadi….
Man jaunatklājums – recepte vistas un mandarīnu tartaletes; mums tās vienmēr tiek apēstas pirmās
Vakars pagāja kā miglā. Ieskrien kaimiņiene Elīna, atnesa tāfelīti rūgtās šokolādes “Laima”. Pasēdēja, izdzēra pa glāzei “garastāvoklim”. Daina centās smaidīt, māt ar galvu, stāstīja par seriālu. Bet svētki saruka līdz viņas virtuves izmēram un nodzisa, nesākušies. Jau vēlu, pārģērbusies vecā flaneļa halātā, viņa paņēma planšeti. Bezmērķīgi pārbrauca ar pirkstu pār ekrānu, atverot “Facebook” plūsmu. Jā, jā Daina prata un viņai patika, jo tā bija vismaz kaut kāda komunikācija un varēja zināt kur kurs radiņš aizbraucis, visus svētkus parādīja kad kuram nu ir.
Zib kādi video, kaķēni, receptes. Un pēkšņi — spilgts, kliedzošs plankums. Madaras, viņas vedeklas, lapa. Jauns ieraksts. Publicēts pirms divdesmit minūtēm. Restorāns. “X vai kas tamlīdzīgs. Zelta iniciāļi, viesmīļi baltos cimdos, dzīvā mūzika un kristāla glāzes. Madara. Viņas māte, Gundega Pētersone, starojoša, pērlēs, ar milzīgu sarkanu rožu pušķi. Un Artūrs. Viņas dēls, Artūrs. Svētku gaišā kreklā, apskauj sievasmāti.
Viņš smaida. Tieši tas pats Artūrs, kuram “nepārvarama vara” un “nopietni partneri”. Daina palielināja fotogrāfiju. Asums uzvirzījās uz laimīgajām, sakarsušajām sejām. Paraksts zem ieraksta: «Atzīmējam mūsu mīļotās māmiņas jubileju! 65! Nolēmām pārcelt uz brīvdienām, lai visiem būtu ērti!»
“Ērti”. Daina lieliski atcerējās, kad bija svaines dzimšanas diena. Pagājušajā nedēļā. Otrdien. Viņi pārcēla. Uz viņas jubileju. Uz viņas septiņdesmit gadiem. Viņa pāršķirstīja fotogrāfiju karuseli. Lūk, Artūrs saka tostu, augstu pacēlis glāzi. Lūk, viņi visi kopā ar Madaru skaļi smejas, atmetuši galvas. Uz galda austeres un uzkodu kalni. Darbs. Viņa skatījās uz smaidīgo, atslābināto, apmierināto dēla seju.
Lieta nebija restorānā. Un ne rožu pušķī, kas bija lielāks, nekā viņa bija redzējusi savā dzīvē. Lieta bija viņa attieksmē un teiktajā. Daina aizvēra planšeti. Istaba, piepildīta ar neapēsto uzkodu smaržām, šķita neapdzīvota. Viņas septiņdesmitā dzimšanas diena, viņas jubileja, bija vienkārši neērts datums. Diena, kuru varēja viegli pārcelt sievasmātes dzimšanas dienas dēļ.
Pirmdienas rīts viņu sagaidīja ar smaržu. Plānu, skābu nevajadzīgu svētku smaržu. Gaļas aukstais ēdiens, ko viņa tik rūpīgi gatavoja, vairs nebija tik svaigs. Tie paši garneļu salāti bija mīksti un tecēja majonēzes piles. Cepeškrāsnī ceptais cūkgaļas cauraudzis bija pārklājies ar slidenu plēvi. Daina izvilka vislielāko atkritumu spaini. Viņa metodiski, šķīvi pēc šķīvja, noskrāpēja tajā savu jubileju.
Savu darbu. Savu gaidīšanu. Lūk, maisiņā aizlidoja baklažānu rullīši, kurus Artūrs tik ļoti mīlēja. Lūk — viņas firmas “Napoleona” kūka. Katrs gabals, kas krita melnajā maisā, atbalsojās ar trulu, nepatīkamu skaņu, kas atgādināja par to, ka neatnāca. Arī nākamajā dienā neatnāca. Viņa vienkārši tika izsvītrota. Pieklājīgi, atsaucoties uz “nepārvaramu varu”.
Viņa nomazgāja traukus. Iznesa smagos atkritumus. Un sāka gaidīt. Viņš taču solīja “ieskriet nedēļas laikā”. Tālrunis iezvanījās tikai trešdien.
— Čau, mammu! Nu ko, kā tev iet? Piedod, esmu pavisam aizņemts.
Tā pati balss. Ikdienišķa, nedaudz steidzīga.
— Man viss kārtībā, Artūr.
— Klausies, es tev vedu dāvanu. Ieskriešu uz piecpadsmit minūtēm, Madarai mani pēc tam jāpaņem, mums ir biļetes.
— Biļetes?
— Jā, uz to moderno teātri. Madara dabūja. Tu taču zini.
Viņš ieradās pēc stundas.
Ātri iespieda viņai rokās smagu, glancētu kasti.
— Lūk. Vēlreiz apsveicu ar jubileju.
Daina paskatījās uz attēlu. Gaisa attīrītājs-mitrinātājs. Ar apgaismojumu un jonizāciju.
— Paldies, — viņa nolika kasti uz grīdas priekšnamā.
— Madara izvēlējās. Ļoti forša lieta, un galvenais noderīga.
Viņš iegāja virtuvē, ielēja sev glāzi ūdens tieši no krāna.
— Mammu, a tev nekā nav, ko paēst?
— Es visu izmetu. Pirmdien.
VIDEO:
Ļoti strauji tuvojas ”Rietumu anticiklons”: 6.decembris nesīs kardinālas pārmaiņas laikapstākļos
— Nu tu dod. Varēji man piezvanīt, es būtu paņēmis…
Daina skatījās viņam pakausī. Viņa (Ideāliste, pēc bāzes klasifikācijas) līdz pēdējam meklēja viņam attaisnojumu. Madara piespieda. Viņš negribēja. Viņš nezināja. Bet viņš stāvēja šeit. Un turpināja stāstīt pasakas.
— Artūr.
— Jā?
— Es redzēju fotogrāfijas.
Viņš sastinga, ar glāzi rokā. Lēnām apgriezās.
— Kādas fotogrāfijas?
— No restorāna. Sestdien. Madaras Facebook lapā.
Artūra seja uz brīdi nodrebēja, bet pēc tam kļuva stingra. — Ā. Skaidrs. Nu sākās.
— Tu teici — tev ir darbs.
— Mammu, ak dievs, kāda starpība?
— Starpība ir tajā, ka tu man meloji.
Artūrs nolika glāzi uz galda ar tādu spēku, ka ūdens izšļakstījās.
— Es nemeloju! Man bija darbs! Es to darīju līdz piektdienai! Visu nakti negulēju!
— Un sestdien?
— A sestdien Madara sarīkoja mātei svētkus! Tu taču zini Madaru, viņai vajadzēja, lai “viss skaisti”! Es te pie kā? Man bija jāsaplīst divās daļās? Es vispār nekur negribēju, esmu noguris.
Daina skatījās uz viņu. Lūk, viņš, viņas pieaugušais četrdesmitgadīgais dēls.
— Tu varēji vienkārši pateikt patiesību, Artūr. Teikt: «Mammu, es neatbraukšu, mēs ejam pie Gundegas Pētersones».
— Un ko tas būtu mainījis? Lai tu man pēc tam nedēļu to pieminētu?
«Lai tu man pēc tam nedēļu to pieminētu». Lūk, arī viss iemesls.
— Mammu, tā ir ģimene. Mana ģimene. Man tur bija jābūt. Vai tu gribētu, lai man ar Madaru rastos problēmas dēļ tā?
Viņš aizstāvējās. Un šajā aizsardzībā viņš padarīja viņu vainīgu. Durvīs noskanēja zvans.
— Lūk, Madara atbrauca. Viss, mammu, man nav laika.
Viņš satvēra jaku.
— Ar aparātu tiksi galā, tur ir instrukcija. Noderīga lieta.
Viņš izgāja pa durvīm, atstājot viņu vienu virtuvē. Viņa skatījās uz viņa glāzes mitro pēdu uz galda. Mezgls savilkās. Viņas mēģinājums parunāt, viņas “civilizētā metode”, cieta neveiksmi. Viņš ne tikai sameloja. Viņš izvēlējās melus kā ērtāko veidu, kā ar viņu komunicēt. Bet viņas jubileja… viņas jubileja izrādījās vienkārši traucēklis.
Nedēļa pagāja dīvainā sastingumā
Daina tomēr izsaiņoja dāvanu. “Noderīga lieta”. Viņa noņēmās ar instrukciju, ielēja ūdeni tvertnē, ieslēdza rozetē. Aparāts ieslēdzās. Iedegās mīksts zils apgaismojums, un pa istabu aizplūda klusa, monotona dūkoņa. Un smarža. Tā nebija smarža. Tas bija smaržas trūkums. Gaiss viņas dzīvoklī, kas vienmēr smaržoja pēc kaut kā radniecīga — vecām grāmatām, žāvētiem augiem, viņas smaržām, ko viņa pilināja uz spuldzes, — kļuva sterils.
Tas kļuva svešs. It kā kāds būtu atnācis un izmazgājis viņas māju ar hloru, izdzēšot visas viņas pašas dzīves pēdas. Viņa mēģināja pierast. “Madara izvēlējās”. Mašīna dūca, spīdēja, “jonizēja”. Bet Daina juta, cik grūti viņai kļūst šajā jaunajā, attīrītajā atmosfērā. Viņa atvēra logu, bet tā nepazuda, tā vienkārši sajaucās ar salu gaisu, padarot to vēl tīrāku.
Svētdien viņa nolēma noslaucīt putekļus sekcijā. Rokas mehāniski virzījās pa plauktiem, līdz uzdūrās rāmim… Fotogrāfija. Viņai te ir piecdesmit. Artūrs, toreiz vēl students, viņu apskauj. Laimīgs, ar izspūrušiem matiem, ar mirdzošām acīm. Aizmugurē, ar izbalējušu tinti, viņa roka: «Vislabākajai un mīļākajai mammai pasaulē! Tavs dēls».
Daina apsēdās uz dīvāna. Viņa skatījās uz smaidīgo puisi fotogrāfijā. Un klausījās vienmērīgo, bezdvēselisko gaisa attīrītāja dūkoņu. Lūk, viņas dēls. Īstais. Tas, kurš rakstīja viņai zīmītes un dāvināja mimozas par stipendiju. Bet lūk — “noderīga lieta”, ko atveda svešs, aizkaitināts vīrietis, lai viņa “nepieminētu vēl nedēļu”. Dāvana, kas nopirkta nevis viņai, bet no viņas. Lai atpirktos.
Ideāli, ko viņa tik ilgi lolojusi, ticība tam, ka “viņš ir labs, viņu piespieda”, sabruka. Viņas vilšanās bija pilnīga. Viņa ieraudzīja situāciju bez emocijām, ar biedējošu skaidrību. Viņa paņēma tālruni. Uzzvanīja numuru.
— Artūr, sveiks.
— Mammu? Kas noticis? — viņa balsī bija ierasta piesardzība.
— Jā. Atbrauc, lūdzu.
— Man ir plāni, mammu. Madara…
— Atbrauc. Un paņem Madaras dāvanu.
Pauze.
— Ko nozīmē «paņem»?
— To arī nozīmē. Man to nevajag. Atbrauc.
Viņa nolika klausuli.
Viņš atskrēja pēc četrdesmit minūtēm.
— Kas šeit notiek? Ko nozīmē «Madaras dāvana»?
Daina stāvēja istabas vidū. Mierīga.
— Man to nevajag, Artūr. Paņem to.
Viņa norādīja uz aparātu, kas dūca stūrī.
— Tu smejies? Tā ir dārga lieta.
— Mans dārgums, Artūr, ir tad, kad mans dēls man nemelo manā septiņdesmitajā dzimšanas dienā.
— Oho, atkal tu par savu. Es taču paskaidroju.
— Nē. Tu nepaskaidroji. Tu pateici skaļi savu sakāmo man un aizgāji.
— Ai, ko tu piesējies tai dzimšanas dienai. Nu, pasēdējām pie sievasmātes. Kas, noziegums?
— Noziegums ir melot, Artūr.
— Es sameloju, lai tevi nesarūgtinātu.
— Tu sameloji, lai tev būtu ērti, — viņa mierīgi atbildēja. — Lai nevajadzētu skaidrot, kāpēc Madaras mamma tev ir svarīgāka par tavu pašu.
Un tas bija tiešs trāpījums…
Viņš atvēra muti, un tieši tajā brīdī viņam kabatā iezvanījās tālrunis. Viņš to izrāva. Uz ekrāna parādījās «Kaķītis». Artūrs uzmeta skatienu mātei, tālrunim un nospieda «atbildēt»…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
