— Jā.
— …
— Esmu pie mammas. Nē, viņa atkal uztaisīja skandālu dēļ dāvanas.
— …
— Jā, es nezinu, ko viņai vajag. Viss, es braucu, braucu.
Viņš nometa zvanu. Un paskatījās uz māti. Pirmo reizi visā sarunas laikā viņa skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs kaunam. Viņš stāvēja starp viņām — mierīgo māti, kas viņam pateica patiesību, un sievu, kas viņu gaidīja ar “teātra biļetēm”.
— Mammu, es… Tas nav tā…
— Brauc, Artūr, — viņa teica. — Madara gaida.
Viņa aizgāja pie loga, dodot viņam saprast, ka saruna ir beigusies. Viņš pastāvēja vēl sekundi, paraustīja plecu, satvēra jaku un izlidoja no dzīvokļa. Viņa palika istabā. Piegāja pie attīrītāja un izvilka kontaktdakšu no rozetes. Mērenā dūkoņa beidzās. Viņas mājā atgriezās viņas smaržas. Pagāja divas dienas. Kaste ar “noderīgo lietu” stāvēja pie sliekšņa kā pārmetums. Artūrs nezvanīja. Viņš neatbrauca tai pakaļ. Viņš gaidīja, ka viņa “atdzisīs” un samierināsies.
Daina saprata, ka viņš neatbrauks. Viņa paņēma tālruni un zvanīja piegādes dienestam. Nodiktēja adresi, kurā Artūrs ieņēma nodaļas vadītāja amatu. Viņa samaksāja par kurjeru, un puisis klusi iznesa smago glancēto kasti. Viņa aizvēra aiz viņiem durvis. Darbība bija paveikta. Kluss, bet izlēmīgs žests. Viņa atgrieza nevis lietu. Viņa atgrieza viņiem viņu sterilo pasauli, viņu atpirkšanos. Vakarā atskanēja zvans.
Daina uzreiz saprata, kas tas ir. Madaras numurs. Viņa pacēla klausuli.
— Daina? — vedeklas balss zvanīja no slikti slēptas emocijas.
— Jā, Madara.
— Ko tas nozīmē? Jūs atdevāt dāvanu atpakaļ? Kurjers to atvilka tieši Artūra birojā. Visi redzēja.
— Man tā nederēja.
— Nederēja? Mēs par to trīs simtus atdevām, tā bija dāvana no mums!
— Dāvana, Madara, ir tad, kad no sirds. Nevis lai atpirktos.
Klausulē uz sekundi iestājās apdullusi klusums.
— Kā jūs uzdrošināties? — iespiedās vedekla. — Artūrs jūsu dēļ gandrīz projektu sagrāva, strādāja kā traks, bet jūs… Jūs vienmēr esat bijusi tā, kas domā tikai par sevi. Jūs vienmēr esat neapmierināta ar visu.
«Jūs vienmēr esat bijusi tā, kas domā par sevi».
— Visu labu, Madara.
Daina nospieda “nolikt klausuli”. Viņa zināja, kas tagad notiek tur. Zināja, kādu teātri Madara ceļ viņas dēlam. Bet pirmo reizi dzīvē viņai bija vienalga. Viņa nogrieza šo pavedienu. Viņš atbrauca vēlu. Tuvāk pusnaktij. Pats. Viens kluss, gandrīz vainīgs klauvējiens pie durvīm. Viņa atvēra. Artūrs stāvēja uz sliekšņa. Ne tas puktīgais. Bet viņas Artūrs. Viņš klusēdams iegāja virtuvē. Apsēdās uz taburetes. Daina vienkārši stāvēja blakus, neieslēdzot augšējo gaismu.
— Viņa… viņa teica, ka, ja es tagad braukšu pie tevis… tad varu neatgriezties.
Viņš skatījās galdā.
— Es… Mammu. Piedod man.
Viņš pacēla acis uz viņu.
— Es negribēju melot.
— Bet sameloji.
— Madara teica… viņa teica, ka tu tāpat apvainosies. Ka, ja teiks patiesību, tu būsi drūma, bet, ja samelos — pasēdēsi un nomierināsies. Ka tā ir vienkāršāk.
Daina klusēja. Lūk, tas ir, manipulācijas tīkls. “Vienkāršāk”.
— Viņa teica, ka tava jubileja ir “ne tik liels datums”. Ne tā kā viņas mātei. Ka Gundegai Pētersonei ir viesi, statuss, a tev kas? Kaimiņiene Elīna?
— Bet tu? — viņa klusi jautāja. — Tu arī tā domāji?
Artūrs ilgi klusēja.
— Esmu noguris, mammu. Esmu tik noguris no visa tā.
Viņš aizsedza seju ar rokām.
— Es vienkārši gribēju, lai… lai visi būtu apmierināti. Bet sanāca…
Viņš nošņukstējās. Klusu, vīrišķīgi, vienu reizi.
— Piedod, ka neatbraucu. Es… man vajadzēja. Esmu ļoti vainīgs.
Viņa skatījās uz viņa plato, nolaisto muguru. Viņas ideāli nebija pilnībā sabrukuši. Viņš bija viņas zēns. Tikai vājš. Apjucis. Daina piegāja un uzlika viņam roku uz pleca. Ne tādēļ, lai nekavējoties piedotu. Bet tādēļ, lai dotu atbalstu.
— Tev jāizlemj, Artūr. Kā tev dzīvot.
— Es… es nezinu.
— Bet ar mani — tikai godīgi.
Viņš pamāja ar galvu, nepaceldams to.
— Vai es drīkstu… vienkārši pasēdēt pie tevis nedaudz?
— Pasēdi.
Viņa izvilka no skapīša veco, mīļoto krūzi un tējkannu.
— Es uztaisīšu mums tēju.
Pagāja pusgads
Dainas dzīvoklis sen bija izvēdināts no sterilās, svešās “noderīgās lietas” smaržas. Smaržoja kā agrāk — pēc grāmatām, nedaudz pēc tējas. Pēc tās nakts daudz kas mainījās. Nē, Artūrs neaizgāja no Madaras. Daina to arī negaidīja. Viņiem bija hipotēka, kopīgas lietas, savstarpēji ieaugušies ieradumi. Bet mainījās pats Artūrs. Viņš sāka braukt. Ne «ieskriet uz piecpadsmit minūtēm», bet braukt pa īstam. Katru sestdienu, pēcpusdienā. Viņš atveda biezpienu no tirgus vai viņas mīļāko ķiršu rullīti.
Viņi sēdēja virtuvē. Viņš stāstīja par darbu. Par to, ka grib nomainīt mašīnu. Par jaunu kolēģi. Viņš ne reizi vairs nesūdzējās par Madaru. Un ne reizi vairs nemeloja. Daina arī mainījās. Viņas ideālistiskā ticība dēla nevainojamībai pazuda. Viņa vairs negaidīja viņa zvanu. Viņa vienkārši dzīvoja. Viņa redzēja sev priekšā nevis “Artūru-studentu”, bet pieaugušu, nogurušu vīrieti, kurš izmisīgi centās noturēt līdzsvaru.
Viņu attiecības, attīrītas no meliem, kļuva sarežģītākas. Bet tās kļuva godīgas. Viņa atguva nevis dēlu — viņa atguva savu cieņu. Vienā no šīm sestdienām, kad viņi dzēra tēju ar to pašu ķiršu rullīti, Artūram iezvanījās tālrunis. Daina ieraudzīja vārdu uz ekrāna — «Kaķītis». Viņa iekšēji saspringās, bet turpināja maisīt cukuru.
Artūrs ieelpoja un nospieda pogu.
Kartupeļi jaunā veidā – es tos cepu marinādē un aizmirstu par parastiem ceptiem kartupeļiem
— Jā, Madara.
Viņš klausījās. Viņa seja kļuva pelēka, kā tajā naktī.
— …
— Nē. Esmu pie mammas.
— …
— Madara, es teicu, ka būšu pie mammas sestdien. Mēs tā vienojāmies.
— …
Artūrs aizvēra acis.
— Tas nenozīmē, ka man ir vienalga. Tas nozīmē, ka esmu pie mammas. Es atbraukšu mājās vakarā, kā solīju.
Viņš nometu zvanu un nolika tālruni uz galda ar ekrānu uz leju. Iestājās spriedze.
— Atvaino, mammu.
— Nekas, dēliņ, — viņa mierīgi atbildēja. — Ieliec sev vēl rullīti.
Artūrs paskatījās uz viņu. Viņa skatienā bija pateicība. Viņš neprasīja viņai palīdzību. Viņš nesūdzējās. Viņš vienkārši izdarīja savu izvēli. Un šī izvēle bija — sēdēt šeit, viņas virtuvē, un dzert tēju. Daina skatījās uz viņa roku, kas sniedzās pēc rullīša. Viņa saprata, ka tā nakts nebija beigas. Tā bija sākums. Viņas septiņdesmitā dzimšanas diena, ko viņš nokavēja, kļuva par viņa pieaugušo dzīves sākuma punktu.
Dēls, ko viņa tik ļoti mīlēja, beidzot pārstāja būt zēns. Tas arī viss.
