Pieskatīju mazmeitu, bet dēla dīvainais aizliegums lika man beidzot nospraust stingras robežas un rīkoties pašai savā labā.
Būt vecmāmiņai ir liela atbildība, un, kad dēla ģimenē pieteicās mazmeitiņa, es labprāt piekritu palīdzēt. Tomēr viena epizode dēla virtuvē lika man mainīt skatījumu uz mūsu sadarbību un pieņemt lēmumu, kas ietekmēja mūsu turpmāko ikdienu.
Kopš mazmeitas dzimšanas es dēla mājās biju biežs viesis. Jau pirms astoņiem rītā biju klāt, lai jaunie vecāki varētu laicīgi doties uz darbu. Mana diena pagāja rūpēs par bērnu: pastaigas, barošana un rotaļas. Kamēr mazā gulēja, es parasti sakārtoju virtuvi vai izgludināju veļu, lai viņiem vakarā būtu mazāk darba. Man tas šķita dabiski – ja reiz esmu tur, kāpēc nepalīdzēt?
Es nekad neprasīju nekādu atlīdzību, jo uzskatīju, ka ģimenē ir jāatbalsta vienam otrs. Tomēr, kā izrādījās, mūsu priekšstati par to, kas ir pašsaprotams, krasi atšķīrās.
Neizprotamais aukstums dēla virtuvē
Kādā otrdienas rītā, pēc divu stundu pastaigas svaigā gaisā, es jutu, ka vajadzētu ieturēt nelielu maltīti. No rīta nebiju paspējusi paēst, tāpēc devos pie ledusskapja. Tajā brīdī dēls, kurš vēl nebija izgājis no mājas, mani apturēja:
— “Mammu, lūdzu, neko no ledusskapja neņem. Mums tur viss ir saplānots nedēļai un katra porcija ir paredzēta konkrētai ēdienreizei.”
Es biju pārsteigta. — “Bet es šeit pavadu visu dienu. Vai tiešām man pat neliela uzkoda nav paredzēta?” Dēls atbildēja tieši: — “Būtu labāk, ja tu turpmāk pusdienas ņemtu līdzi pati savā kārbiņā. Tā mums bija vieglāk sekot līdzi pirkumiem un nekas nesajuks.”
Kad palīdzība sāk garšot pēc netaisnības
Kad dēls aizgāja, es paliku stāvam virtuvē. Man nebija žēl tās maizes šķēles vai jogurta, bet radās dīvaina sajūta – es šeit pavadu savu brīvo laiku, palīdzot bez maksas, bet tieku uztverta kā darbinieks, kuram pat pusdienas nepienākas. Es sapratu, ka šāda situācija nav pareiza. Ja mana palīdzība tiek uztverta kā serviss, tad arī man ir tiesības noteikt savus noteikumus.
Šis aizliegums man lika pārdomāt pēdējos mēnešus. Es attapu, ka biju kļuvusi par neredzamu zobratu viņu dzīves mašinērijā. Kamēr es gludināju viņu kreklus un rūpējos par to, lai mazā vienmēr būtu tīra un paēdusi, jaunieši manu klātbūtni sāka uztvert kā garantētu resursu.
”Garšīgāk par melnajiem ikriem”: slepenā mērce, kas parastu siļķi pārvērš karaliskā uzkodā
Viņu modernā “optimizācija” un budžeta plānošana bija izslēgusi pašu galveno – ģimenes siltumu un elementāru pateicību. Sāpīgākais bija nevis tukšais vēders, bet apziņa, ka mana dēla acīs es biju kļuvusi par personālu, kuram “nav paredzēts sociālais paketiņš”.
Robežu nospraušana: lēmums, kas brieda visu dienu
Visu dienu es domāju par to, kā rīkoties. Es mīlu mazmeitu, bet nevēlējos turpināt attiecības, kurās mana klātbūtne tiek vērtēta tik tehniski. Nākamajā rītā pulksten astoņos dēls mani gaidīja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
