Sākumā es sevi mierināju – dēlam ir daudz darba, sievai savas rūpes, mazbērniem pulciņi, skola un draugi.
Tā ir mūsdienu pasaule – skrejoša, steidzīga un reizēm pavisam nežēlīga pret tiem, kuri vairs neskrien. Taču pagāja mēneši, un ciemiņu kļuva arvien mazāk. Zvani, kas agrāk, kad dzīvoju laukos, bija gari un sirsnīgi, kļuva īsi un formāli – tikai pajautājot, vai viss kārtībā, vai zāles nebeidzas un vai nevajag ko nopirkt veikalā. Es sākumu justies nevis kā tēvs, bet gan kā “projekts”, kura drošība ir veiksmīgi atrisināta un tagad var tikt nolikts malā.
Svētki bez svinētājiem
Nesen man bija apaļa dzimšanas diena. Es biju pārliecināts, ka šī būs tā diena, kad visi nesaskaņu mākoņi izklīdīs un mēs sanāksim kopā pie lielā galda, tāpat kā toreiz, vecajā lauku mājā. Es gatavojos šai dienai visu nedēļu – uzposu dzīvokli, sacepu dēla mīļākos pīrāgus ar speķi un sīpoliem, pagatavoju rasolu pēc mūsu ģimenes vecās receptes un uzklāju savu skaistāko galdautu, ko savulaik vēl sieva bija izšuvusi. Es biju uzvilcis savu labāko kreklu un gaidīju.
Es sēdēju pie loga un vēroju garāmgājējus, pie katra trokšņa kāpņu telpā cerīgi saspicējot ausis. Pulkstenis rādīja divi, tad četri, tad jau sāka krēslot. Gaidītais zvans pie durvīm tā arī neatskanēja. Tikai īsa īsziņa telefonā, kas pienāca vakarpusē: “Sveicam svētkos! Piedod, netiekam, bērniem treniņš un vēlāk ciemiņi. Iebrauksim citreiz.”
Vai uzticēšanās ir dārgāka par papīriem?
Diena pagāja pilnīgā klusumā. Sēžot pie klātā galda un skatoties uz tukšajiem krēsliem, es sāku sev uzdot jautājumus. Vai tiešām mana vēlme pēc miera un skaidrības bija tik nepareiza, ka tā radīja šo auksto klusumu starp mani un dēla ģimeni? Es vēlējos tikai justies droši savā jaunajā mājvietā, bet šobrīd šķiet, ka mana piesardzība ir tikusi uztverta kā neuzticēšanās tiem, kurus mīlu visvairāk. Iespējams, dēla sieva joprojām nespēja piedot to, ka “nepierakstīju” dzīvokli dēlam tūlīt.
Mācība par mīlestību un kontroli
Man ir jumts virs galvas, kā solīts. Man ir ērti, silti un nav jārūpējas par malku. Bet tajā pašā laikā es sāku šaubīties – vai es rīkojos pareizi? Vai juridiskā drošība ir tā vērta, ja tās cena ir attiecību atdzišana? No vienas puses, es zinu, ka pasargāju sevi no jebkādām dzīves vētrām, bet no otras – es jūtu, ka esmu pazaudējis kaut ko daudz vērtīgāku par nekustamo īpašumu – tās ir dzīvas, siltas un patiesas attiecības.
Šī situācija man ir likusi aizdomāties par to, cik trauslas ir ģimenes saites. Mēs bieži vien cīnāmies par taisnību un “papīriem”, aizmirstot, ka aiz tiem stāv cilvēki ar savām jūtām un aizvainojumiem. Vai bērniem ir jāmācās pieņemt vecāku vēlmes pēc autonomijas bez aizvainojuma? Vai arī mums, vecākiem, reizēm ir “jālaiž vaļā” sava kontrole un jāriskē ar savu stabilitāti, lai tikai saglabātu mīlestību un tuvību?
Es joprojām dzīvoju Olainē. Dzīvoklis ir mans, un neviens mani no tā nevar izlikt. Bet vai esmu laimīgāks? To es joprojām nezinātu atbildēt. Katru vakaru es uzvāru tēju un klusi ceru, ka varbūt rīt durvīs atskanēs tas zvans, ko gaidīju dzimšanas dienā.
Kā jūs rīkotos manā vietā? Vai jūs būtu piekāpušies bērnu vēlmēm, lai saglabātu mieru ģimenē, vai arī paliktu pie sava, rūpējoties par savu drošību? Būšu pateicīgs, ja padalīsieties ar savu viedokli komentāros.
