Vagona sēdvietas vienmērīgi šūpojās uz sliežu savienojumiem. Sanita piespieda pieri pie vēsā loga stikla, vērojot, kā ārpusē pazib stacijas un meži. Viņai blakus snauda viņas deviņgadīgais dēls Edgars, apsegts ar mātes jaku.
Sieviete slepus uzmeta skatienu zēnam. Tumšie mati bija izspūruši, vaigs — sarkans no spilvena. Viņš gulēja tik bezrūpīgi, it kā viņu dzīve nebūtu nepārtraukta pārvākšanās virkne, bet gan īsts piedzīvojums.
“Mammu, vai mēs te tagad paliksim ilgi?” – dēls jautāja pēc katras pārvākšanās. Un viņa katru reizi atbildēja vienu un to pašu: “Redzēsim, Edgariņ.” Jo nekad nezināja droši.
Sanita strādāja par gleznu restauratori. Pasūtījumi nāca no dažādām pilsētām, un viņa bija pieradusi dzīvot, kur pagadās. Reizēm īrēja dzīvokli uz mēnesi, reizēm uz pusgadu. Dēlam nācās mainīt skolas, pierast pie jauniem skolotājiem un klasesbiedriem. Bet viņš nesūdzējās. Nekad.
— Sagatavojiet biļetes, — atskanēja pavadoņa balss. Sanita ielīda somā pēc dokumentiem. Edgars pamodās, izstiepās un nožāvājās.
— Esam klāt? — miegaini jautāja viņš.
— Nē, mīļais. Tikai pārbaude. Vēl nedaudz pacieties. Pavadonis – jauns puisis ar nogurušu seju – pārskrēja ar skatienu pasēm, uzlika zīmogus un atdeva dokumentus.
— Viss kārtībā. Patīkamu ceļu. Un ar tuvojošajiem svētkiem, — viņš piebilst, pamājot Sanitai. Edgars saspringa.
— Kādi svētki? — viņš jautāja, kad pavadonis bija aizgājis. — Man drīz ir dzimšanas diena, — atbildēja mamma, slēpjot pases atpakaļ somā. — Pēc nedēļas paliks trīsdesmit trīs.
Zēns izvalstīja acis: — Es nezināju! Sanita iesmējās: — Nu, mēs reti par to runājam. Pieaugušajiem dzimšanas dienas nav tik svarīgas kā bērniem. — Kāpēc?! — sašutis jautāja Edgars. — Visiem jāsver savi svētki! — Zini, dēliņ, kad visu laiku esi ceļā, nav laika svinībām. Darbs, lietas… Un neesmu jau pieradusi.
Edgars sarauca pieri. Viņš atcerējās, kā mamma vienmēr viņam sarīkoja īstus svētkus. Pat tad, kad viņi dzīvoja īrētos stūros, kur tik tikko satilpa viņu mantas, viņa prata pārvērst viņa dzimšanas dienu par burvību. Baloni, torte ar svecītēm, mazas dāvanas, kuras viņa slēpa pa visu dzīvokli, lai viņš tās meklētu kā dārgumus. Bet viņai pašai svētku nebija. Pavisam.
Sanita paskatījās uz dēlu un pasmaidīja: — Neskumsti. Viss ir labi. Galvenais, ka tu man esi. Bet Edgars jau domāja par ko citu. Viņa galvā sāka briest plāns. Jaunais dzīvoklis bija pavisam maziņš – vienistabas dzīvoklis industriālas pilsētas nomalē. Pa logu bija redzami rūpnīcas skursteņi un pelēkas daudzstāvu mājas. Sanita uzreiz ķērās pie sadzīves iekārtošanas: pārklāja dīvānu, salika grāmatas plauktos, pakarināja aizkarus.
Edgars sāka iet vietējā skolā. Jau pirmajā dienā viņš iepazinās ar sola kaimiņu — vasarraibumainu Jāni, kuram patika zīmēt komiksus un kolekcionēt košļeņu ieliktņus.
— No kurienes tu atbrauci? — jautāja Jānis starpbrīdī. — No Ventspils. Bet pirms tam dzīvojām Valmierā. Vēl agrāk Rīgā. — Oho, tu esi kā čigāns, vai tad? — pārsteigts jautāja klasesbiedrs. Edgars paraustīja plecus: — Mamma strādā dažādās pilsētās. Mēs ar viņu kopā braucam.
— Bet tētis?
— Man nav tēta. Jānis pamāja, it kā tas visu izskaidrotu. Ēdnīcā Edgars netērēja naudu, ko deva mamma. Pusdienu vietā viņš nopirka lētu bulciņu, bet atlikumu paslēpa kabatā. Tā viņš darīja katru dienu. Sanita nepamanīja – viņa bija aizņemta ar senu fresku restaurāciju vietējā muzejā.
Līdz nedēļas beigām zēnam bija sakrājusies neliela summa. Viņš pārrēķināja zem matrača zeķē saliktās banknotes un monētas un saprata: pietiks. Sanitas dzimšanas diena iekrita sestdienā. Viņa pamodās agri, uzvārīja kafiju un sāka gludināt veļu. Edgars pamodās vēlāk, pakutināja pakausi un teica: — Mammu, es iešu pastaigāties. — Vai jau esi atradis draugus? — viņa priecājās. — Aha. Jānis dzīvo blakus kāpņutelpā. Mēs gribam aiziet uz parku.
— Labi. Tikai atgriezies līdz pusdienām, labi? Edgars pamāja un izskrēja pa durvīm. Bet uz parku viņš negāja. Tā vietā viņš metās uz tuvāko lielveikalu. Jakas kabatā gulēja visa sakrātā nauda.
Veikalā bija trokšņains un daudz cilvēku. Edgars piegāja pie konditorejas nodaļas un apjucis skatījās uz vitrīnu. Tortes maksāja dārgi. Ļoti dārgi. Pat vismazākā nebija viņam pa kabatai.
— Zēn, vai tev palīdzēt? — jautāja pārdevēja — sieviete ar labu seju. — Man vajag torti, — teica Edgars. — Ar svecītēm. Mammai šodien ir dzimšanas diena. Pārdevēja uzsmaidīja: — Cik tev ir naudas? Edgars izbēra uz letes sīknaudu un dažas saburzītas banknotes. Sieviete pārrēķināja un pakratīja galvu:
— Tortei nepietiks, mīļais. Bet es varu piedāvāt keksu. Lūk, šo lielo, ar šokolādes glazūru. Tas ir ļoti garšīgs, svaigs. Bet svecītes es tev uzdāvināšu. Edgars paskatījās uz keksu – pufīgu, ar spīdīgu krēmu un krāsainu glazūru. Centrā spraucās viena rozā svecīte.
— Ņemu! — apņēmīgi paziņoja viņš. Mājās Edgars saskārās ar problēmu: sērkociņus aiztikt nedrīkstēja. Mamma vienmēr bija stingri aizliegusi. Viņš pastāvēja priekšnamā, piespiežot sev pie krūtīm keksa paciņu, un saņēmās.
Sanita stāvēja pie plīts, maisot zupu. Edgars piegāja no aizmugures un klusi pasauca:
— Mammu… — Jā, dēliņ? Vai jau atgriezies? Nomazgā rokas, drīz pusdienosim. — Mammu, es gribu tevi apsveikt! Sanita pagriezās. Edgars stāvēja viņas priekšā, rokās turot keksu ar svecīti.
— Daudz laimes dzimšanas dienā, mammu. Iedomājies vēlēšanos un nopūt svecīti. Tikai pati aizdedz, labi? Man ar sērkociņiem nedrīkst. Karote izkrita Sanitai no rokām un ar troksni iekrita katlā. Sieviete lēnām nolaidās ceļos, lai nostātos vienā līmenī ar dēlu. Viņas acis piepildījās ar prieku.
— Mamiņ, vai tu saskumi? — Edgars nobijās. — Vai es kaut ko izdarīju nepareizi?
Sanita pakratīja galvu, apskaujot zēnu: — Nē, dārgais. Tās ir no prieka. Vienkārši es… Esmu tik laimīga. Viņa paņēma sērkociņus ar trīcošām rokām un vairākas reizes pavilka, pirms spēja aizdedzināt svecīti. Mazā uguntiņa sāka dejot uz deglīša.
— Vēlies, mammu! — atgādināja Edgars. Sanita aizvēra acis, uz mirkli aizdomājās un nopūta svecīti. — Ko tu vēlējies? — dēls neizturēja.
— Netikšu. Citādi nepiepildīsies, — viņa smaidīja caur prieku. Viņi sagrieza keksu uz pusēm un apēda to tieši virtuvē, uzdzerot tēju. Sanita neatcerējās neko garšīgāku savā dzīvē. — Zini, Edgariņ, — viņa atzinās, — šī ir pirmā torte ar svecītēm manā dzīvē. Man neviens nekad neko tādu nav dāvinājis. Zēns pārsteigts paskatījās uz viņu:
— Pavisam, pavisam? — Pavisam. — Bet kad tu biji maza? Sanita novērsa skatienu: — Man nepaveicās ar bērnību. Mana mamma… Svētkus mēs nesvinējām. Edgars sarauca pieri. Viņam bija grūti iedomāties, ka mammai varētu būt nelaimīga bērnība. Viņa vienmēr bija tik stipra, jautra, gādīga.
— Tad es tev dāvināšu tortes katru gadu! — viņš apsolīja. Tajā naktī, kad Edgars aizmiga, Sanita sēdēja virtuvē, skatoties pa logu. Atmiņas uzplūda pēkšņi un asi. Viņas bērnība pagāja kopdzīvoklī provinces pilsētas nomalē. Māte — Laima — strādāja tekstilfabrikā un dzēra. Daudz un regulāri. Tēvu Sanita neatcerējās — viņš aizgāja, kad viņai bija trīs gadi.
Septiņpadsmit gadu vecumā Sanita iestājās mākslas skolā kaimiņu pilsētā. Tur viņa satika Raimondu — simpātisku puisi ar ģitāru un bezgalīgiem solījumiem. Viņi tikās pusgadu. Tad Sanita palika stāvoklī, un Raimonds pazuda, it kā viņa nemaz nebūtu bijis.
Vecākiem Sanita neziņoja. Viņa piedzemdēja dēlu, ieguva diplomu un aizbrauca uz citu pilsētu. Tā sākās viņu dzīve divatā – bez radiniekiem, bez atbalsta, bez saknēm.
Sanita strādāja, kur pagadās: apgleznoja sienas kafejnīcās, restaurēja ikonas baznīcās, zīmēja izkārtnes. Naudas vienmēr trūka, bet viņa centās dot dēlam to, no kā pati bija tikusi atņemta. Viņa svinēja viņa dzimšanas dienas, dāvināja dāvanas, rīkoja mazus svētkus pat visgrūtākajos laikos.
Bet sev neko nevēlējās. Ieradums. Bet šodien… Šodien kaut kas iekšienē salūza. Dēls viņai uzdāvināja keksu ar svecīti – un šis vienkāršais žests izkausēja ledu, kas gadiem krājās viņas sirdī.
“Paldies, dēliņ. Tu esi labākais, kas manā dzīvē noticis.”
Pagāja piecpadsmit gadi. Sanita stāvēja pie spoguļa guļamistabā, aizdarot auskarus. Aiz loga šņāca vējš, čaukstinot veco kļavu lapas. Māja bija liela, mājīga, ar augstiem griestiem un gaišām istabām. Pie sienas karājās viņas gleznas – spilgtas, dzīvības pilnas.
— Sanita, esi gatava? — no viesistabas uzsauca vīrs.
— Gandrīz! — viņa atsauca.
Māris — mierīgs, uzticams vīrietis, ar kuru viņa iepazinās pirms astoņiem gadiem izstādē. Viņš bija arhitekts, novērtēja mākslu un prata klausīties. Viņi apprecējās gadu pēc iepazīšanās. Māris pieņēma Edgaru kā savu dēlu.
Šodien Sanitai palika četrdesmit astoņi gadi. Ģimene pulcējās lauku mājā, lai atzīmētu jubileju. Atbrauca draugi, Māra tālākie radinieki, kolēģi. Edgars — jau pieaudzis, ar bārdu un pārliecinātu skatienu — stāvēja pie galda, turot rokās glāzi. Viņš strādāja par programmētāju, labi pelnīja un īrēja dzīvokli pilsētas centrā.
— Mammu, — viņš sāka, kad visi noklusa, — es gribu pateikt tev paldies. Par visu. Par to, ka tu vienmēr biji blakus. Par to, ka mācīji man labestību. Par to, ka parādīji, ko nozīmē mīlēt pa īstam. Sanita pasmaidīja, sajūtot, kā kaklā saskrien kamols.
— Es atceros, kā bērnībā tu man stāstīji par savu sapni. Tu teici, ka vēlies dzīvot mājā ar dārzu, kur būs šūpoles un ābeles. Kur var staigāt basām kājām pa zāli un nedomāt par pārvākšanos.
Edgars izvilka no kabatas aploksni un pasniedza to mātei
— Šie ir dokumenti uz zemes gabalu aiz pilsētas. Tur jau stāv neliela māja. Es to nopirku pagājušajā mēnesī. Es gribu, lai tu to iekārto tā, kā tu sapņoji. Sanita atvēra aploksni ar trīcošām rokām. Iekšpusē bija fotogrāfijas: koka māja ar verandu, dārzs, šūpoles ķēdēs, piesietas pie veca ozola.
Lasi vēl: Tikko pienāca jauni dati par laikapstākļiem sākot no 27.novembra: ”Būs sasaluša virpuļa sajūta”
— Edgariņ… Tas ir par daudz… — Nē, mammu. Tas ir tas, ko tu esi pelnījusi. Māris apskāva sievu: — Man šķiet, tas ir labākais, ko tu jebkad esi saņēmusi. Sanita pakratīja galvu, skatoties uz dēlu:
— Nē. Labākā dāvana bija šokolādes keks ar svecīti. Edgars pasmaidīja, atceroties to senu dienu īrētā dzīvoklī svešas pilsētas nomalē. — Es atceros, mammu. Es visu atceros. Sanita cieši apskāva dēlu, piespiežot viņu sev klāt. — Tu esi mana galvenā laime. Vienmēr esi bijis un vienmēr būsi.
