Es izgāju virtuvē. Viktors sēdēja pie galda, pieri saraucis. Viņš bija dzirdējis visu.
— Dzirdēji? — es jautāju.
— Jā, — viņš īsi atbildēja.
Mēs sēdējām klusumā. Pēc tam Viktors ierunājās:
— Madara, es saprotu, ka viņam ir smagi. Es neesmu vainīgs, ka viņa tēvs nerūpējas par viņu. Es necenšos viņu aizvietot.
— Es zinu, — es piekrītoši pamāju.
— Varbūt man labāk aiziet?
Es neatbildēju uzreiz. Es domāju. No vienas puses bija mans dēls, kuram tiešām klājās smagi un kurš jutās atstumts. No otras puses – Viktors, labs cilvēks, kurš beidzot ienesa manā dzīvē prieku.
— Darām tā, — es beidzot teicu. — Kādu laiku tu pie mums vairs nepaliksi pa nakti. Mēs tiksimies, bet vai nu pie tevis, vai kaut kur pilsētā. Kamēr Ivars pieradīs pie domas, ka man ir sava dzīve.
Viktors nopūtās, bet piekrita:
— Labi. Es saprotu.
Dzīve starp divām ugunīm
Pagāja vēl pusgads. Viktors ne reizi nepārgulēja pie mums. Mēs tikāmies pāris reizes nedēļā pie viņa vai kafejnīcās Jelgavas centrā.
Ivars pamazām atkal sāka brokastot mājās. Viņš vairs nekavēja laiku pēc treniņiem un nebrauca pie vecmāmiņas katru nedēļu tikai tāpēc, lai nebūtu mājās.
Mēs ar dēlu daudz runājām. Es mēģināju paskaidrot, ka man kā sievietei ir tiesības uz attiecībām. Teicu, ka Viktors neuzskata sevi par viņa tēvu un nekad nekomandēs viņu.
Ivars klausījās, bet viņa viedoklis nemainījās:
— Es neesmu pret to, ka tev kāds ir. Bet lai viņš nedzīvo šeit. Mēs šeit esam divatā.
Viktors neapvainojās, vismaz viņš tā teica. Taču es redzēju, ka viņam paliek arvien grūtāk. Viņš gribēja ko vairāk par vienkāršiem randiņiem pāris reizes nedēļā. Viņš gribēja īstas attiecības, kopīgus vakarus un plānus.
Gala izvēle un secinājumi
Pēc astoņiem mēnešiem mēs izšķīrāmies. Tas nenotika strīda dēļ. Mēs vienkārši sapratām, ka šādā veidā nākotni uzbūvēt nav iespējams. Viktors man teica:
— Madara, es neesmu gatavs gaidīt vairākus gadus, kamēr tavs dēls pieaugs. Man jau ir piecdesmit. Es gribu ģimeni tagad, nevis tikai svētdienas tikšanās.
Es viņu sapratu un nelaidu prom ar dusmām. Ivaram tagad ir septiņpadsmit gadi. Drīz viņš beigs skolu un dosies studēt uz Rīgu. Varbūt pēc pāris gadiem es mēģināšu veidot attiecības vēlreiz, bet varbūt arī nē.
Tomēr vienu es sapratu skaidri: pusaudža jūtas nevar ignorēt. Pat ja tev šķiet, ka bērns ir pieaudzis un viņam jāsaprot tavas vajadzības, viņa pasaule joprojām griežas ap drošības sajūtu mājās.
Ja bērns par savām izjūtām klusē, tas nenozīmē, ka viņam viss ir vienalga. Viņš vienkārši cenšas tikt galā pats, krājot šīs pārdomas sevī, līdz vienā brīdī tās izlaužas uz āru. Tas ir atgādinājums mums, vecākiem, ka reizēm vissvarīgākās sarunas ir tās, kuras nemaz nav sākušās.
Atrast līdzsvaru starp savām vēlmēm un bērna izjūtām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem katrai mammai. Šajā situācijā es izvēlējos dēlu un mūsu savstarpējo mieru.
Lai gan reizēm vakaros pie tējas tases piezogas nelielas skumjas, es jūtu lielu gandarījumu, redzot, ka dēls man joprojām pilnībā uzticas un mājās jūtas droši.
Es sapratu, ka attiecības nekur nepazudīs, bet laiks, kamēr dēls pieaug, ir neatgriezenisks. Viņa miers man šobrīd ir svarīgāks par kopdzīvi ar citu cilvēku, un šī apziņa sniedz man sirdsmieru, ko nesniegtu pat visskaistākās attiecības, ja tās būtu būvētas uz dēla nepatikas pamata.
Jautājumi lasītājiem diskusijai
Vai, jūsuprāt, pusaudzim ir jābūt teikšanai par to, kurš kļūst par daļu no viņa ikdienas mājās?
