— Noguri? Nāc iekšā. Paēd, atpūties.
Es pacēlu galvu:
— Kāpēc es nevaru aiziet?
Viņa paklusēja:
— Šī vieta tāda ir. Mežs paņem tos, kas ieiet pārāk dziļi. Es nezinu, kāpēc. Bet izejas nav.
— Kā izkļūt?
Viņa papurināja galvu:
— Nezinu. Māris nevarēja. Pārējie arī nē. Viņi mēģināja. Mēnešiem. Tad… padevās.
— Padevās?
— Aizgāja mežā. Un neatgriezās. Es viņus pēc tam atradu. Tāpēc tie krusti.
Es skatījos uz viņu:
— Bet jūs? Jūs taču šeit dzīvojat. Kāpēc nevarat aiziet?
— Es nevaru aiziet no šejienes. Es te esmu dzimusi. Te vienmēr dzīvojusi. Mežs mani netur — es esmu daļa no tā.
Es piecēlos. Iegāju mājā. Pagāja diena. Es mēģināju atrast izeju. Staigāju pa mežu, atzīmēju kokus, centos atrast taku. Veltīgi. Vienmēr atgriezos pie mājas. Naktī negulēju. Domāju — ko darīt? Kā izkļūt? Pagāja nedēļa. Es pārstāju mēģināt aiziet. Sēdēju mājā, skatījos pa logu, domāju. Sieviete mani baroja, rūpējās. Sauca par dēlu. Es vairs neiebildu.
Pēc divām nedēļām es jau gandrīz biju samierinājies. Gulēju uz gultas, skatījos griestos. Neēdu. Neizeju no istabas. Sapratu — drīz padošos. Aiziešu mežā. Tāpat kā tie trīs. Vakarā dzirdēju klauvējienus pie durvīm. Skaļus, neatlaidīgus. Pacēlu galvu. Piecēlos. Izgāju uz galveno istabu. Sieviete atvēra durvis. Uz lieveņa stāvēja vīrietis. Netīrs, noguris, ar mugursomu. Apmaldījies.
— Palīdziet, — viņš teica. — Es apmaldījos mežā. Vai drīkstu pārnakšņot?
Sieviete pasmaidīja:
— Nāc iekšā, dēls. Nāc.
Viņš ienāca. Es stāvēju stūrī, skatījos. Sieviete viņu apsēdināja pie galda, nolika ēdienu. Viņš ēda, pateicās:
— Paldies jums milzīgs. Es jau domāju, ka te nosalšu. Maldījos visu dienu.
Viņš paskatījās uz mani:
— Jūs te dzīvojat?
Es atvēru muti. Gribēju teikt — bēdz. Šī ir lamata. Māja neatlaiž. Neapstājies. Bet sieviete paskatījās uz mani. Stingri, brīdinoši. Es aizvēru muti. Nolaidu acis.
— Jā, — es teicu klusi. — Dzīvoju.
Vīrietis pamāja un turpināja ēst. Sieviete aizveda viņu uz citu istabu. Es dzirdēju, kā viņa saka:
— Atpūties. No rīta parādīšu ceļu.
Es sēdēju pie galda. Sapratu — no rīta viņš mēģinās aiziet. Nevarēs. Paliks šeit. Kā es. Bet sieviete pienāca pie manis. Uzlika roku uz pleca:
— Tu vari iet.
Es pacēlu acis:
— Ko?
— Mežs tagad tevi atlaidīs. Ej.
— Kāpēc?
Viņa neatbildēja. Tikai skatījās. Es sapratu. Tas vīrietis. Viņš tagad manā vietā. Es piecēlos. Uzvilku jaku. Piegāju pie durvīm. Paskatījos atpakaļ. Sieviete stāvēja pie galda. Skatījās mierīgi.
— Bet viņš? — es pamāju ar galvu uz istabu, kur bija vīrietis.
— Viņš paliks, — viņa teica vienkārši.
Es stāvēju, nezinādams, ko darīt. Brīdināt viņu? Sieviete spēra soli tuvāk:
— Vai tu gribi mājās? Pie sievas? Tad ej. Tagad. Vai arī paliksi uz visiem laikiem. Kopā ar viņu.
Es paskatījos uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām viņš bija. Tad uz izeju. Atvēru durvis. Izgāju uz lieveņa. Auksts gaiss pūta sejā. Apstājos. Paskatījos atpakaļ. Sieviete stāvēja durvīs. Gaidīja. Es spēru soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Nokāpu no lieveņa. Devos mežā. Neatskatījos. Gāju ātri, gandrīz skrēju. Stundu. Izgāju uz izcirtuma. Atpazinu šo vietu — te es biju, kad pirmoreiz apmaldījos.
Lasi vēl: Gardi slinkie “vareķiki”: recepte, ko mīlu kopš bērnības, viegli un ātri pagatavojama
Gāju pa izcirtumu tālāk. Ieraudzīju pazīstamus orientierus. Pēc stundas izgāju pie ezera. Ieraudzīju telti. Savu telti. Apstājos, neticēdams. Izgāju. Biju brīvībā. Savācu mantas, saliku telti. Devos uz šoseju. Pēc kilometra izgāju uz ceļa. Apturēju mašīnu. Palūdzu aizvest līdz pilsētai. Vadītājs uz mani paskatījās:
— No kurienes tu tāds? Izskaties šausmīgi.
— Apmaldījos mežā.
— Cik ilgi?
— Divas nedēļas.
— Veiksminieks. Daudzi no turienes ārā netiek.
Aizveda mani uz pilsētu. Es izkāpu, pateicos. Noķēru taksi, aizbraucu mājās. Sieviete atvēra durvis, ieraudzīja mani un metās ap kaklu.
— Andri! Kur tu biji?! Mēs tevi meklējām! Brīvprātīgie, visi meklēja! Es domāju, ka tu…
Es viņu apskāvu. Klusēju. Koļa atbrauca pēc stundas, apskāva, sita pa plecu:
— Mēs jau atvadas gatavojām.
Es pasmaidīju. Teicu, ka apmaldījos, klīdu pa mežu, iznācu. Neko nestāstīju par māju. Par sievieti. Par vīrieti. Pagāja nedēļa. Es dzīvoju parastu dzīvi. Strādāju, tikos ar draugiem, biju kopā ar ģimeni. Bet nespēju aizmirst. To vīrieti. Viņa seju. Kā viņš ēda pie galda, pateicās. Es viņu tur atstāju. Pēc mēneša redzēju ziņās:
“Mežā atrasts tūrists smagā izsīkuma stāvoklī. Vīrietis apmaldījies pirms trim nedēļām. Stāsta par ‘dīvainu māju ar sievieti, kas nelaidusi prom’. Meklēšanas grupa pārbaudījusi norādīto teritoriju. Nekāda ēka nav atrasta. Vīrietis nogādāts…” Es sēdēju pie televizora, aizturējis elpu. Viņš ir izglābies. Tātad māja atlaida arī viņu? Vai viņš pats aizbēga?
Nezinu. Bet mājas vairs nav. It kā nekad nebūtu bijis. Es izslēdzu televizoru. Sēdēju klusumā. Domāju par sievieti. Par tiem trim krustiem. Par to, ko redzēju. Vai tas vispār bija? Vai es mežā sajuku prātā? Halucinācijas? Nezinu. Pagāja pusgads. Es dzīvoju normāli. Strādāju, satiekos ar ģimeni, viss kā agrāk. Bet dažreiz naktī pamostos. Un atceros to māju. Sievieti uz lieveņa. Viņas vārdus: “Beidzot tu esi atgriezies.”
Un trīs krustus zem kokiem. Un saprotu — es nezinu, kas tas bija. Realitāte? Sapnis? Apburta vieta? Bet es no turienes izgāju. Bet tie trīs pirms manis — nē. Kāpēc? Nezinu. Un baidos uzzināt. Jo, ja sāktu meklēt atbildes — varbūt nāktos atgriezties. Bet es negribu tur atgriezties. Nekad.
Tevi noteikti interesēs
- Kartupeļu salāti būs daudz krēmīgāki un garšīgāki, ja majonēzi aizstāsi ar vienu labāku sastāvdaļu
- Dēls ”Rimi” par pēdējo kabatas naudu mātei nopirka kūku, bet pēc 15 gadiem viņai pasniedza negaidītu dokumentu
- Vairākums nezina: kā atbloķēt logu pacēlāja slēpto funkciju, turot divas pogas vienlaicīgi
- Sinoptiķu prognozes liecina, ka ziema var beigties tā īsti nesākusies: lielākās izmaiņas var sākties decembra sākumā
- Kas jādara, ja sūtījums ‘iestrēgst’ vai nenonāk pakomātā laikā: 3 praktiski padomi no pieredzes
- Beidzot gaisma tuneļa galā: zodiaka zīme, kas saņems atlīdzību par pēdējo gadu pārbaudījumiem









