Ja kāds man vēl nesen būtu teicis, ka piekritīšu iet uz tikšanos ar vīrieti, kurš ir gandrīz par piecpadsmit gadiem vecāks, tikai pasmaidītu. Es neesmu no tām sievietēm, kas tic romantiskām “pasaciņām” vai piekrīt randiņiem tikai izklaides pēc.
Četrdesmit viena gada vecumā dzīvoju mierīgu, sakārtotu dzīvi: rīta kafija, darbs, vakarā grāmatas, seriāli, reizēm tikšanās ar draugiem. Viss bija kluss, paredzams un bez liekiem satraukumiem.
Ar vīriešiem es komunicēt neizvairījos, bet arī īpašas vajadzības viņus meklēt nejutu. Ne flirts, ne attiecības mani nevilināja. Tāpēc, kad grāmatvedes aiz muguras sāka čukstēt: “Varbūt iepazīstinām viņu ar Sergeju? Viņš taču normāls…”, es pat ne uzreiz sapratu, ka runa ir par mani.
Sergejs… – apgādes daļas vadītājs. Piecdesmit četri, vienmēr kārtīgās īsroku kreklos, smaržo pēc “Šipra” un runā mierīgi. Viens no tiem vīriešiem, par kuriem saka – labsirdīgs, bet garlaicīgs. Ne rupjš, ne kaitinošs, bet arī bez īpašas harizmas. Es nekad nebiju viņu uztvērusi nopietni.
Kolēģes mani burtiski pierunāja:
— Nu tikai pavakariņosiet! Kas tev par grūtumu? Viņš taču labs cilvēks! Ne skops, ne rupjš, bez dīvainībām. Arī pats nav pret, tikai neuzdrošinās aicināt.
Patiesībā piekritu tikai “ķeksīša pēc” – lai būtu miers. Plāns bija vienkāršs: vakariņas un atpakaļ pie seriāliem. Bet vakars paņēma negaidītu pavērsienu.
Ne randiņš, bet īsts atklājums.
Toreiz biju ļoti satraukta, pat gribēju atteikt, taču galu galā saņēmos, uzvilku vienkāršu kleitu un devos. “Nu, ne jau kāzas,” domāju. Viņš ieradās laikā, pieklājīgi pasmaidīja un palaida mani pa priekšu. Patīkami, bet es saglabāju distanci: “Vakars – un viss.”
Mēs pasūtījām tēju, salātus un kaut ko vienkāršu. Pat neatceros ēdienus, jo tobrīd ēdienam nebija nozīmes. Un tad viņš pēkšņi paskatījās man tieši acīs un sacīja:
— Zini, man jau deviņus gadus nav bijusi sieviete.
Es gandrīz aizrījos. Tas neizklausījās pēc žēlošanās vai mēģinājuma izsaukt līdzjūtību, bet kā mierīgs, godīgs atzinums. Viņš runāja bez patosa un attaisnošanās. Vienkārši pateica faktu… it kā gribētu pārbaudīt, vai pēc tādas atklātības es palikšu pie šī galda.
Un es paliku.
Kas viņš ir patiesībā?
Saruna ritēja brīvi, bez neveiklām pauzēm. Viņš stāstīja par sevi: par šķiršanos, par to, kā sākumā bija smagi, pēc tam tukši, bet vēlāk – jau pierasti. Par meitām, kas ir izaugušas, dzīvo atsevišķi, ar viņām ir labas attiecības, tikai katra aizņemta ar savu. Un ka ar laiku vientulība kļuva par normu.
— Sākumā gaidi, ka tūlīt kādu satiksi. Bet tad pārstāj pat skatīties apkārt. It kā iekšā viss būtu sastindzis, — viņš atzinās.
Es klausījos. Viņa balss bija mierīga, līdzsvarota. It kā pagātne jau sen būtu aiz muguras, atstājot vien vieglu nospiedumu atmiņās.
Pēkšņi izrādījās, ka viņam patīk vēstures grāmatas, viņš dievina dokumentālās filmas par arheologiem un nesen aizrāvies ar podniecību. Garāžā viņam ir maza darbnīca, kur top vienkāršas krūzes un šķīvji.
Es biju pārsteigta. Viņā bija daudz vairāk, nekā spēju iedomāties. Manā priekšā sēdēja nevis “neredzamais vīrietis no apgādes nodaļas”, bet dzīvs cilvēks ar interesēm un dziļumu.
Es atkal sajutos kā sieviete.
Neatceros, kad pēdējo reizi jutu šādu uzmanību. Ne virspusēju interesi, ne formālu flirta mēģinājumu, bet patiesu cieņu. Viņš skatījās, klausījās un paturēja prātā.
Viņš pamanīja, ka man garšo zaļā tēja ar jasmīnu. Ievēroja, ka nepanesu asu ēdienu. Pat piedāvāja nomainīt desertu, kad redzēja, ka tajā ir persiks, kas man vienkārši negaršo.
Šķiet, sīkumi. Bet tieši tie lika sajusties nozīmīgai, nevis tikai sarunu biedrei pie vakariņu galda.
Es tik ilgi biju slēpusies aiz darba, neatkarības un ierastā “man tas nav vajadzīgs”. Un te – tikai parasts vakars… un sajūta, ka iekšā iedegas siltums.
Atklātības brīdis
Viņš pēkšņi apklusa, bet pēc brīža klusi teica:
— Man ir bail. Gadu gaitā esmu atradinājies. Nezinu, kā sākt no jauna. Šķiet, ka pateikšu muļķību, nebūšu interesants, kļūdīšos. Es vairs nemāku…
Un tad es sapratu, ka jūtu to pašu. Es pati taču baidos uzticēties. Pati slēpju vēlmes aiz maskas “man viss ir kārtībā”. Un mēs sēdējām viens otram pretī — divi pieauguši cilvēki, kas atklāti atzina: mums abiem ir bail. Bet mēs — blakus.
Vakara noslēgums
Viņš nesteidzās un nemēģināja mani aizkavēt. Kad izgājām no kafejnīcas, viņš piedāvāja nedaudz pastaigāties. Bija kluss, silts, pilsēta iemiga. Mēs gājām blakus, nepieskaroties viens otram, un ar to pietika.
Pie mājas viņš vienkārši paņēma manu roku — īsi, cilvēcīgi, ar siltumu.
— Paldies, ka atnāci. Man bija labi, — viņš sacīja un devās prom.
Es paliku stāvam. Un sajutu — no pleciem nokrita neredzamā bruņa.
Kas būs tālāk?
Nākamajā dienā biroja meitenes pieskrēja pie manis ar jautājumiem:
— Nu kā? Viņš dzīvē tāds pats? Ne garlaicīgs? Ne dīvains?
Bet es tikai pasmaidīju. Tas bija mans. Ne priekš tenkām vai apspriedēm.
No rīta Sergejs uzrakstīja: “Vai vēlies brīvdienās aiziet uz muzeju? Tur ir izstāde.” Es atbildēju: “Vēlos.”
Mēs jau esam satikušies trīs reizes. Bez solījumiem un skaļiem vārdiem. Vienkārši divi cilvēki, kas nolēmuši pamēģināt.
Ar ko tas beigsies — nezinu. Varbūt ar neko. Bet varbūt kļūs par nozīmīgāko notikumu pēdējo desmit gadu laikā.
Vienu gan zinu droši: es vairs nebaidos.
💬 Un jūs mēģinātu? Vai joprojām ticat, ka mīlestība iespējama tikai “pēc plāna”, noteiktā vecumā un pēc noteikumiem?
