Es jutos kā nonākusi “septītajās debesīs no laimes”, kad mūsu ceļi pirmo reizi krustojās. Būsim godīgi – trīsdesmit astoņu gadu vecumā sievietes cerību horizonts sāk pamazām sarauties
Pasaule nemitīgi atgādina, ka mēs nekļūstam jaunāki un ka “vīriešu labākajos gados” kļūst arvien mazāk. Un tad, tieši tad, kad es jau biju sākusi samierināties ar klusiem vakariem pie grāmatas, liktenis man piespēlēja Arkādiju. Viņš nevis vienkārši parādījās, bet burtiski iemirdzējās uz manas pelēkās ikdienas fona kā paša Dieva sūtīta dāvana.
Mūsu iepazīšanās stāsts bija gandrīz neticami romantisks. Tas nenotika ne banālajā Tinderī, kur vīrieši mēdz kolekcionēt “patīk” nospiedumus, ne arī kādā trokšņainā iestādē pie lēta kokteiļa. Mēs satikāmies laikmetīgās mākslas izstādē, starp abstraktām audekla instalācijām un klusu klasisko mūziku.
Tā bija vieta, kur vismazāk gaidīju ieraudzīt brīvu, vīrišķīgu vīrieti, kurš nevis vienkārši lūkojas uz gleznām, bet patiešām izprot triepienu tehniku un mākslinieka vēstījumu. Viņa zināšanas par kompozīciju un gaismēnām mani apbūra jau pirmajās desmit minūtēs.
Arkādija uzmanības apliecinājumi bija kaut kas tāds, ko es līdz tam biju redzējusī tikai vecās melnbaltajās filmās. Viņš bija galants līdz pēdējam sīkumam. Katru reizi viņš paspēja atvērt automašīnas durvis, pirms es vispār biju tām pieskārusies.
Viņš rūpīgi palīdzēja man uzvilkt mēteli, bet darīja to tik taktiski, ka viņa rokas nekad nepieļāva nevienu lieku, divdomīgu pieskārienu. Šī atturība manī radīja milzīgu cieņu un drošības sajūtu, ko mūsdienu steidzīgo attiecību laikmetā sastapt ir gandrīz neiespējami.
Nākamās trīs nedēļas pagāja kā krāšņā sapnī. Mēs pavadījām neskaitāmas stundas mājīgās kafejnīcās, kur kafijas aromāts mijās ar intelektuālām sarunām, un devāmies garās pastaigās pa naksnīgajām krastmalām. Viņš daudz stāstīja par savu aizraušanos, kas vienlaikus bija arī viņa darbs – antikvāru mēbeļu restaurāciju. Viņš runāja par koka šķiedru rakstiem, par senu lakojumu atjaunošanu un to, kā katram krēslam vai kumodei piemīt sava dvēsele.
Tas mani “uzpirka” visvairāk – domāju, ka cilvēks, kurš ar tādu pacietību un mīlestību spēj atgriezt dzīvību vecām, nolietotām lietām, noteikti būs stabils un uzticams balsts arī ģimenes dzīvē. Viņa nelielais akcents man šķita kā “odziņa” un tikai papildināja viņu.
Par savu pagātni Arkādijs izteicās skopi, taču nekad ar sliktu. “Vienkārši nesaderēja raksturi,” viņš mēdza teikt, nedaudz skumji pasmaidot. Vai arī: “Es laikam savulaik pārāk daudz laika veltīju darbam.” Viņš nekad neatļāvās pateikt nevienu rupju vai sliktu vārdu par savām bijušajām sievām vai draudzenēm. Manā acīs tas bija galvenais brieduma un emocionālas labestības rādītājs.
Un tad pienāca vakars, kad viņš mani uzaicināja pie sevis uz vakariņām…
Tā bija pirmā reize, kad es viesojos viņa personīgajā telpā. Arkādija dzīvoklis atradās prestižā, vecā mūra mājā ar augstiem griestiem Vecrīgā. Ieejot iekšā, kļuva skaidrs, ka šeit tiešām dzīvo meistars ar zelta rokām. Dzīvoklī valdīja teju perfekta kārtība. Tur nebija nekā no tipiskā “vecpuišu midzeņa” haosa – nekādu izmētātu žurnālu, netīru krūžu vai zeķu stūros. Gaisā virmoja dārga parfīma un ceptas zivs smarža. Uz virtuves galda jau bija servēts lasis un dzesējās dzērieni.
Mēs baudījām vakariņas, fonā skanot pieklusinātam džezam. Viss bija tik neiedomājami perfekti, ka mana iekšējā trauksme, kas gadiem ilgi bija mācījusi mani meklēt slēptus trūkumus, pamazām norima un aizmiga. Arkādijs bija uzmanības iemiesojums – viņš interesējās par manu bērnību, uzklausīja manus stāstus un ik pa brīdim papildināja glāzes. Taču tad notika neliels negadījums – viņš nejauši aizķēra mērces trauku, un tumši krēmīgā šķidruma peļķe izplūda pa sniegbalto galdautu.
Tajā sekundē viņš mainījās. Smaids acumirklī nodzisa
Viņa sejas panti saspringa un acīs pazibēja kaut kas nepatīkams. Tas nebija vienkārši sarūgtinājums par traipu – tas bija auksts, koncentrēts niknums, kas likās gandrīz vai nehumāns. Taču viņš tūlīt pat pamirkšķināja, ieelpoja un atkal kļuva par to pašu maigo vīrieti.
– Nekas briesmīgs, – viņš teica savā samtainajā balsī, lai gan viņa pirksti joprojām bija savilkti dūrēs. – Tā ir tikai lieta. Man ir īpašas, tam paredzētas lupatas.
Viņš devās uz vannas istabu un pēc brīža atgriezās ar dīvaina auduma gabalu rokās. Viņš ātri un precīzi notīrīja traipu, bet es tajā brīdī pat nepaskatījos, kas tas par audumu – mūsu saruna bija pārāk interesanta, lai es pievērstu uzmanību tādām detaļām. Bet laikam vajadzēja…
Aizgājām paēst uz Šašliks Nr.1, runa nav par iestādi, bet par čali un to ko viņš man palūdza
Vēl pēc stundas, kad jutos pavisam atslābusi, es atvainojos un devos uz vannas istabu.
– Otrās durvis gaitenī pa kreisi, – viņš uzsauca. – Roku dvieli atradīsi pa labi no spoguļa, tur karājas speciāli sagatavoti gabali.
Es iegāju vannas istabā, aizvēru durvis un uzliku aizbīdni. Telpa smaržoja pēc dārgām ziepēm un sandalkoka. Piegāju pie izlietnes, noskaloju rokas un pasniedzos pa labi pēc apsolītā dvieļa. Tajā brīdī mans prāts burtiski sastinga.
Tur, uz metāla āķiem, nebija neviena ierasta frotē dvieļa. Tur karājās lupatas, taču, tuvāk ieskatoties, kļuva skaidrs, ka tie ir sieviešu apģērbi, kas tikuši brutāli sagraizīti. Uz pirmā āķa bija redzams mežģīņu naktskrekls no smalkākā zīda, taču tagad tas bija saplēsts strēmelēs un nosēts ar dīvainiem, brūnganiem traipiem, kas atgādināja sakaltušu rūsu un zobu pastu. Tas nebija vienkārši pamests – tas bija izstādīts kā trofeja.
Uz otrā āķa karājās dārgas samta vakarkleitas atgriezums. Audums bija tik nodeldēts un noplucis, it kā vīrietis ar to būtu gadiem ilgi spodrinājis savus apavus. Bet vissliktāk kļuva, ieraugot trešo āķi – to, kuram pēc viņa teiktā vajadzēja kalpot kā manu roku dvielim. Tur karājās balta blūze ar unikālu izšuvumu uz apkakles. Es to uzreiz atpazinu. Tikko viesistabā, uz plaukta, es biju redzējuši fotogrāfiju, kurā Arkādijs apskāva starojošu blondīni, kurai mugurā bija tieši šī blūze. Tagad šī blūze bija pārvērsta par netīru, mitru lupatu, kas oda pēc pelējuma un pagraba.
Darba tirgus uz krasu pārmaiņu sliekšņa: kas tuvākajā laikā mainīsies Latvijas strādājošo ikdienā
Man pāri pārskrēja aukstuma vilnis. Es sapratu, ka tas nav nekāds nejaušs taupīgums. Vīrietis, kurš var atļauties dārgāko dzīvokli un restaurēt antīkas vērtības, var atļauties nopirkt dvieļus. Šis bija kaut kas cits. Viņa “speciālās lupatas” bija sievietes, kuras viņš kādreiz bija “mīlējis”. Viņš nevis vienkārši aizgāja no attiecībām, bet burtiski sadalīja viņu personības un dzīves sastāvdaļās, pārvēršot to, kas viņām bija dārgs un skaists, par netīrumu savācēju. Viņš burtiski slaucīja rokas šajās atmiņās.
Pēkšņi gaitenī atskanēja viņa soļi. Tie nebija parasti soļi – tie bija klusi, gandrīz vai mednieka soļi…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
