– Vai atradi? – viņš jautāja tieši pie durvīm. Viņa balss bija mierīga, taču caur koka durvīm es sajutu tajā pulsējam tādu dīvainu prieku un augstprātību, ka man aizrāvās elpa. – Izmanto to ar izšuvumu. Tā vislabāk uzsūc mitrumu.
Viņš gribēja, lai es to izdarītu. Viņš gribēja, lai es simboliski noslauku rokas viņu atmiņās, viņa bijušo sievieti, pirms viņš paņemtu nākamo – mani. Tajā brīdī mans skatiens nokrita uz veļas grozu stūrī. Tur, pašā augšā, gulēja mana mīļākā zīda šalle, kuru es biju atstājusi priekšnamā. Viņš jau bija to atnesis šurp. Sagatavojis. Es neizmantoju blūzi. Es nespēju tai pieskarties. Ar drebošām rokām es klusi atbīdīju aizbīdni un centos padarīt savu balsi pēc iespējas dabiskāku:
– Jā, paldies! Tūlīt nākšu!
Kad atvēru durvis, Arkādijs stāvēja turpat, bloķējot gaiteni. Viņa poza bija relaksēta, bet acis – aukstas kā ledus.
– Kā tev patīk mans risinājums? – viņš jautāja, cieši raugoties manī. – Es neciešu izšķērdību. Ja lietai vēl ir potenciāls, to nedrīkst mest ārā.
– Man… man steidzami jāpiezvana mammai, – es izdvesu, mēģinot paspraukties viņam garām. Viņš mani neaizturēja, bet es jutu, kā viņa klātbūtne nospiež manu muguru. Tā aura bija lipīga un smagnēja.
– Protams, – viņš noteica. – Telefons ir turpat.
Tiklīdz viņš pagriezās pret vannas istabu, es nedomājot metos uz priekšnamu. Es nevilku savus zābakus. Es nemeklēju mēteli. Manā galvā skanēja tikai viena doma – bēgt no šī tipa, kurš cilvēkus pārvērš “funkcionālā tekstilā”. Es paķēru somu, atrāvu durvis un, paldies Dievam, tās nebija aizslēgtas. Es lidoju lejā pa kāpnēm. No augšas atskanēja viņa balss – nu jau ledaina un bez jebkādām emocijām:
– Liene Kur tu dodies? Tu pat neuzvilki apavus. Tu nosalsi, atgriezies.
Es neatskatījos. Skrēju pa ielu zeķubiksēs, caur aukstumu un dubļiem, līdz ieraudzīju taksometru. Tikai tad, kad durvis bija aizslēgtas un šoferis sāka braukt, es atļāvos paskatīties uz savām kājām. Tās bija netīras, bet es nejutu aukstumu. Šoferis uz mani skatījās ar neviltotu izbīli.
– Kundze, vai jums viss kārtībā? Vai saukt palīdzību?
– Nē, – es nočukstēju, skatoties, kā tālumā paliek vecās mājas logi. – Tikai vediet mani mājās. Lūdzu, ātrāk.
Mājās es pirmo reizi mūžā jutu patiesu pateicību par savu vientulību. Es zināju vienu – ja tajā vakarā es būtu palikusi, ja būtu paklausīgi noslaucījusi rokas tajā izšūtajā blūzē un turpinājusi vakariņas, pēc gada tajā vannas istabā uz ceturtā āķa karātos mana mīļākā kleita.
Atziņa ko no šī var gūt
Šis stāsts ir trilleris, kas liek aizdomāties par robežu starp apbrīnojamu perfekciju un bīstamu domāšanu. Galvenā atziņa, ko var gūt no šī stāsta, ir: intuitīva modrība ir svarīgāka par romantisku ideālu, un patiesais cilvēka raksturs atklājas nevis viņa lielajos žestos, bet gan tajā, kā viņš izturas pret lietām un cilvēkiem, kuri viņam vairs nav “vajadzīgi”.
1. Perfekcija kā brīdinājuma zīme
Stāsts māca, ka “pārāk labi, lai būtu patiesība” bieži vien tiešām tā arī ir. Arkādijs ir inteliģents, galants, turīgs un estētisks. Tomēr tieši šī nevainojamā fasāde ir viņa bīstamākais instruments. Tas liek aizdomāties, ka pārlieka kontrole pār savu tēlu (durvju atvēršana, mēteļa pasniegšana, perfekta kārtība) var norādīt uz vēlmi kontrolēt arī apkārtējos. Reālajā dzīvē cilvēki kļūdās, viņiem ir vājības, un viņi nav “melnblobalto filmu” varoņi. Ja kāds šķiet pilnīgi bez plaisām, iespējams, viņš tās ļoti rūpīgi slēpj.
2. “Lupatu” metafora
Svarīgākais punkts šajā stāstā ir Arkādija attieksme pret pagātni. Viņa nespēja izmest vecas lietas, bet tā vietā pārvērst bijušo sieviešu personiskās mantas par “funkcionālu tekstilu”. Viņš neuztver sievietes kā līdzvērtīgas būtnes ar dvēseli, bet gan kā resursus. Kamēr sieviete ir “jauna un skaista”, viņa ir kā antīka mēbele, kuru viņš restaurē un pulē. Tiklīdz attiecības beidzas, viņš viņu “sagaruma” un izmanto praktiskiem mērķiem (traipu tīrīšanai un roku slaucīšanai pēc mazgāšanas, dvieļu vietā). Atziņa šeit ir skaudra: skaties nevis uz to, kā vīrietis tevi dievina šodien, bet gan uz to, ko viņš domā un kā izsakās par tiem, kas viņa dzīvē bija vakar.
