Tā bija trofeja. Manā praksē to sauc par “simbolisku uzvaru” un “dubulto vēstījumu”. Tamāra nebija pateikusi nevienu rupju vārdu. Gluži pretēji, viņa bija mīļa. Bet ar šo žestu un stāstu par demonstratīvi salauztu un “nepieaugošu” lietu viņa bija pateikusi visu:
“Tu neesi pirmā un nebūsi pēdējā.”
“Katrs, kas ienāk mana dēla dzīvē, ir tikai uz laiku.”
“Šeit nosaku es. Es izlemju, kurš paliek un kurš ne.”
“Es metodiski lauzīšu visu, ko tu mēģināsi uzbūvēt, un pēc tam vainošu tevi vai tavu ‘dāvanu’.”
Salauztā statuja bija simbols jebkurai sievietei, kas mēģinājusi ar viņas dēlu veidot “uzticību”. Un pavada atradās nevis meitenītes, bet Tamāras rokās.
Zieds šajā dienā nav laba vēsts: laika un dabas zīmes 13. novembrim
Galvenais “sarkanais karogs”
Tomēr pats biedējošākais “sarkanais karogs” nebija figūriņa un pat ne Tamāras vārdi. Vistrakākais bija Oļega klusums. Viņa nespēja pateikt: “Mamma, pietiek. Tas bija sen un tagad ir nepiemēroti.” Viņa padevīgā sēdēšana, kamēr viena sieviete viņa dzīvē (māte) nospiež otru (mani).
“Esmu strādājusi veikalā 15 gadus”: kādas kūkas es nekad nepirkšu un neieteikšu jums
Es ieraudzīju savu nākotni šajā ģimenē — sevi, kas nes uz šo māju “dāvanas”: savu laiku, mīlestību, nākamos bērnus. Es ieraudzīju, kā Tamāra metodiski, ar smaidu nolauž no tiem pa gabaliņam, “salabo” pēc sava prāta, bet tie tik un tā “nepieaug”. Un mans četrdesmitgadīgais vīrietis klusējot skatās savā krūzē.
Jo viņš nebija viņas dēls — viņš bija viņas “Oļegiņš”. Viņš atradās pilnīgā saplūšanā ar māti. Šādā sistēmā trešajam nav vietas — tur ir tikai “mēs” (mamma un dēls) un “viņi” (pārējās, nākošās un ejošās “Santas” un “Alīnas”).
Bēgšana kā glābiņš
Vakaru es nosēdēju automātiski, mans smaids kļuva tikpat pieklājīgs un tikpat neīsts kā saimnieces. Kad mēs izgājām uz ielas, vēss gaiss likās tik viegls un patīkams.
— Nu, kā bija? — jautāja Oļegs, paņemot mani aiz rokas. — Mamma no tevis sajūsmā, teica, ka esi ļoti “pārdomāta”.
Es atvirzījos.
— Oļeg, man steidzams zvans darbā. Lūdzu, izsauc man taksi.
— Ko? Kāds taksis? Es tevi aizvedīšu.
— Nē. Es braukšu pati.
Viņš bija apjucis. Es aizbraucu tajā pašā vakarā. Viņš vēl nedēļu zvanīja un rakstīja, teica, ka es “visu pārspīlēju”, ka “tā taču ir tikai veca figūriņa”, ka “mamma ir gados un viņai ir savas īpatnības”. Es viņam neko neskaidroju, jo būtu nācies skaidrot nevis par figūriņu, bet par visu viņa dzīvi — un tā, kā zināms, nav pateicīga un nav mana darīšana.
Vienīgais veids, kā uz visiem laikiem atbrīvoties no pelēm: dalos ar metodi, kas patiešām darbojas
Daudzi teiks, ka es aizbēgu, ka uzvedos nenobriedusi, ka vajadzēja “atrast pieeju”, “būt gudrākai”. Bet kā profesionāle savā darba jomā es zinu vienu: ja jums jau pirmajā vakarā parāda jūsu nolauzto figūru, kas guļ pie kājām, — nevajag gaidīt, kamēr to pielīmēs. Ir jāaiziet.
Un ko domājat jūs? Vai tā bija vienkārši ekscentriskas vecākas sievietes kaprīze un muļķīga figūriņa? Vai arī jūs esat saskārušies ar šādu slēptu, simbolisku spiedienu?
