Pirms nedēļas mana kaimiņiene svinēja savu 90. dzimšanas dienu. Es nolēmu viņu iepriecināt – iegādājos nelielu tortīti un devos ciemos. Taču, kad pārkāpu viņas mājas slieksni, mani pārņēma savādas emocijas – es biju patiesi aizkustināta.
Stāstu, kas notika. 👇
Pirms nedēļas mana kaimiņiene svinēja savu 90. dzimšanas dienu. Lai gan mēs nebijām īpaši tuvas, tomēr zinājām viena otru pietiekami labi. Nereti apstājos pie viņas, lai pārmītu dažus vārdus vai vienkārši aprunātos par dzīvi.
Viņas inteliģence, cieņas pilnā attieksme un interesantie dzīvesstāsti vienmēr atstāja uz mani iespaidu. Vienā no mūsu ierastajām sarunām es nejauši uzzināju, ka tuvojas viņas 90. dzimšanas diena.
Viņa dzīvoja viena: vīrs jau sen kā bija aizsaulē, bet bērni izklīduši pa dažādām pilsētām. Kad sarunā uzpeldēja viņas jubileja, bija jūtams, ka tā tiks aizvadīta klusi, bez viesiem un svinībām.
Neskatoties uz to, es nolēmu viņu noteikti iepriecināt. Nolēmu aiznest nelielu kūciņu un vismaz uz brīdi uzlabot viņas omu. Gribēju ierasties vēlāk, lai dotu iespēju bērniem pavadīt dienu kopā ar viņu – tik reti viņi satikās.
Kad beidzot pārkāpu viņas mājas slieksni, skats, kas pavērās, mani mazliet pārsteidza.
Istabā valdīja kārtība un omulība, gaisā virmoja tikko ceptu pīrāgu smarža. Kaimiņiene bija saposusies un šķita, ka viņa gaida ciemiņus… taču neviena nebija.
Viņas skatiens bija vērsts uz televizoru, bet bija skaidrs – domas klejoja pavisam citur, un tās nemaz nebija priecīgas.
Viņas acis iemirdzējās, kad ienācu. Ar smaidu sejā viņa mani aicināja pievienoties. Uz skaisti klātā galda bija redzams, ka viņa bija cerējusi sagaidīt vairāk cilvēku. Diemžēl es sapratu – neviens cits nebija atnācis.
Sarunas laikā viņa minēja, ka dzimšanas dienā neviens no viņas tuviniekiem neapsveica vai neuzzvanīja. Tas lika aizdomāties.
Es pavadīju pie viņas vairāk laika, nekā sākotnēji plānoju, vēlēdamies mazināt viņas vientulību. Kaimiņiene piedāvāja dažus no saviem ēdieniem, bet es turpināju sarunu, lai novērstu viņas prātu no bēdīgām domām. Tomēr vēl ilgi pēc aiziešanas mani nepameta nomāktas domas, un gulēt neizdevās.
Pēc šī stāsta man kļuva skaidrs, cik viegli mēs pieņemam savus tuviniekus kā pašsaprotamus, aizmirstot, cik svarīga viņiem ir mūsu uzmanība. Neaizmirstiet apciemot vecākus un sazvanīt viņus regulāri — viņi to ļoti novērtēs. Jo vienā brīdī var izrādīties, ka tā iespēja ir zudusi.
