..man trūkst gaisa. Tas nebija fizisks nespēks vai kāds labsajūtas traucējums, tas bija vienkārši telpas trūkums. Es jutu tādu kā smagumu sirdī no domas, ka man rīt atkal būs jāpieskaņojas, jāsaskaņo katrs solis un jābūt “pusei no pāra”. Tajā brīdī es skaidri sapratu, ka pa šiem gadiem esmu kļuvis par vientuļnieku līdz pašiem sirds dziļumiem.
Atvadas un atvieglojums
Lēmums nāca grūti, bet tas bija neizbēgams. Vienā svētdienas rītā es apsēdos pie virtuves galda un teicu:
— Laura, piedod man. Es eju prom. Tu esi brīnišķīga sieviete, un tu esi pelnījusi kādu, kurš prot mīlēt pa īstam, nevis tikai brīvdienās. Es nevaru tev iedot to, ko tu meklē.
Viņa neraudāja, tikai ilgi skatījās manī ar tādu skatienu, kas dedzināja cauri.
— Vai tu maz gribēji šo visu? — viņa pajautāja. — Vai tu tikai nobijies no domas, ka nosirmosi pilnīgā vienatnē?
Tas bija jautājums, uz kuru man joprojām nav viennozīmīgas atbildes. Varbūt abi. Es savācu mantas, ieliku tās savā vecajā auto un devos atpakaļ uz Valmieru. Kad es atslēdzu sava dzīvokļa durvis un sajutu to specifisko klusumu un mieru, es pirmo reizi septiņu mēnešu laikā izpūtu elpu. Es biju mājās.
Ko es sapratu par sevi
Ilgstoša vientulība vīrieti maina. Tā iedod milzīgu neatkarību, bet pilnībā atņem elastību. Kad deviņus gadus esi dzīvojis tikai pēc savas prāta, jebkura cita cilvēka dzīves ritms sāk šķist kā apdraudējums.
Es domāju, ka esmu gatavs, bet patiesībā es biju gatavs tikai romantiskai idejai par attiecībām, nevis reālajai, ikdienišķajai kopdzīvei.
Tagad esmu drošs – pēc piecdesmit ne katram izdodas tā pa īstam mainīt savu ierasto dzīvesveidu un atkal kļūt par komandas spēlētāju ikdienas sadzīvē. Un pats galvenais, ka šajā situācijā nav neviena vainīgā. Tā vienkārši ir jauna realitāte, kuru esmu sevī pilnībā pieņēmis un apzinājies.
Man joprojām ļoti patīk satikt jaukas sievietes, baudīt skaistas sarunas un iet uz randiņiem, bet tajā pašā laikā esmu sapratis, ka vairs nekad neļaušu nevienam citam pārvietot savas garšvielu burciņas virtuvē vai diktēt man, cikos man būtu jāmostas brīvdienu rītos.
Šis miers un kontrole pār savu personīgo telpu man ir kļuvusi par vērtību, ko neesmu gatavs upurēt ne pret ko citu.
Ja jūs esat ilgi dzīvojuši vieni un plānojat pārvākties pie kāda – apstājieties un padomājiet. Vai jūs tiešām to gribat? Vai arī jūs tikai bēgat no klusuma, kas patiesībā ir jūsu vislabākā sastāvdaļa? Dažreiz “mīlēt” nozīmē arī dzīvot katram savās mājās un baudīt kopīgos brīžus, nesagraujot abu mieru.
Atzīt savas robežas nav vājums. Tas ir godīgākais, ko mēs savos gados varam izdarīt pret sevi un pret cilvēku, kurš mums ir dārgs. Es tagad baudu martu savā Valmieras dzīvoklī un jūtos mierā ar sevi.
Kāda ir jūsu pieredze? Vai esat mēģinājuši sākt visu no jauna pēc gadiem ilgas vienatnes? Vai jums izdevās pielāgoties, vai arī savs miers tomēr izrādījās vērtīgāks? Padalieties, tas varbūt palīdzēs kādam citam nepieļaut manu kļūdu.
