Diemžēl atgadījums kādā Ogres veikalā sabojāja man visu dienu: ”Es neizturēju un aizrādīju kasierei”

Izrādās, ka vietējā veikalā ir ļoti viegli pazaudēt labo garastāvokli. Esmu sev vairākas reizes apņēmies vakarā neiet uz lielveikalu pēc pārtikas.

Tur ir pilns, nevar izspraukties, pie kases ir rinda… Lai gan vakar notikušajam nav nekāda sakara ar diennakts laiku vai pircēju skaitu. Drīzāk tas ir atkarīgs no tīrības un tā, cik cieņpilni cilvēki ir viens pret otru. Daudziem pilsētas iedzīvotājiem nav iespējas iekopt savu dārzu vai dārzeņu dobi un audzēt dārzeņus.

Piemēram, veikalā tiek nopirkti daudzi pamatdārzeņi (kartupeļi, burkāni, sīpoli). Ir labi, mazgāti kartupeļi maisiņos, un ir netīrie tīkliņos. Protams, netīrie ir lētāki. To cilvēki parasti pērk. Viņi tos paņem un nomet uz kases letes!

Nu, sasodīts…

Paņemiet maisiņu pie kases un ielieciet tajā savu auklas maisiņu ar netīrajiem kartupeļiem. Nē, viņi tās izliek tādā veidā, kā ir, režģī, netīrumiem izbirstot uz konveijera lentes, un piedāvā tās kasierim skenēšanai. Protams, kasieris, skenējot preces, ignorē faktu, ka viņu konveijera lente ir netīra un klāta ar netīrumiem.

Citi cilvēki stāv rindā ar piena produktiem, maizi un tā tālāk. Un viņi ir spiesti izlikt savus pirkumus uz šīs netīrās vietas! Beidzot ir pienākusi mana kārta!

VIDEO:

Es saku kasierim: “Notīriet netīrumus no konveijera lentes!” Man nav patīkami novietot piena pudeli šajā haosā. Bet, tā kā dāma pie kases acīmredzami nebija no šejienes, bet bija ieradusies pie mums no valsts globālajos dienvidos, viņa izlikās, ka nesaprot ne vārda.  Nu neko, man bija jāatrod cita kase, kur netīrumi nebija tik uzkrītoši izkaisīti uz konveijera lentes. Un jāgaida arī citā rindā. Noskaņojums bija nedaudz slikts… Es saprotu, ka arī pārdevējiem ir grūti, bet ne tik lielā mērā, lai viņi tik ļoti nerūpētos par saviem klientiem!

Lasi vēl: Amerikānis devās uz pirti kopā ar savu latviešu kaimiņu: pēc pusstundas viņš jau kliedza: “Kas tas bija?!” un prasīja vēl

Tad vēl kāds atgadījums

Ieraduma pēc, palūdzu Halls, bet kasiere paceļ rokas: “Atvainojiet, mums tādu nav. Bērni tās nozaga.” Mani pārņem pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, bērni ir dzīves ziedi, un kā gan var viņiem žēlot pastilu? No otras puses, daudzi rūdīti bērnībā sāka ar sīkām zādzībām. Starp citu. Liekas vai tiešām kasieres pašas neredz, jo daudzos mazpilsētas veikalos nemaz apsargu nav kas to visu uzmanītu.