Lai gan aizvadītās brīvdienas Floridā nesa skaļus paziņojumus no ASV un Ukrainas prezidentu puses par vēsturisku tuvināšanos miera noregulējumam, pašā Ukrainas vidē valda krietni piesardzīgāks noskaņojums.
Kijivā nevalda ilūzijas par tūlītēju ieroču klusēšanu, jo starp skaistām diplomātiskām frāzēm un faktisko situāciju frontē joprojām pastāv dziļa plaisa.
Tikšanās starp Donaldu Trampu un Volodimiru Zelenski tika gaidīta ar lielu spriedzi un pat bažām. Ukrainas pusē bija jūtams uztraukums par iespējamo ASV administrācijas spiedienu pieņemt noteikumus, kas robežotos ar valsts suverenitātes zaudēšanu vai pilnīgu kapitulāciju agresora priekšā. Tomēr pirmdienas rītā daudzi politikas vērotāji Ukrainā uzelpoja – pirmie ziņojumi liecina, ka kritiskās robežas nav pārkāptas.
Zelenska nelokāmība Donbasa jautājumā
Viens no būtiskākajiem tikšanās rezultātiem, ko izceļ eksperti, ir fakts, ka prezidents Zelenskis nav piekāpies teritoriālajos jautājumos. Neraugoties uz milzīgo politisko fonu, viņš nav apsolījis Ukrainas bruņoto spēku izvešanu no stratēģiski svarīgajām Donbasa teritorijām, kuras ukraiņi joprojām kontrolē ar milzīgu pašaizliedzību.
Krievijas mērķis paliek nemainīgs – okupēt visu Doneckas un Luhanskas apgabalu platību, iekļaujot arī tās pilsētas un novadus, kurus agresoram nav izdevies pakļaut kopš kara sākuma 2014. gadā. Zelenska atteikums tirgoties ar šīm pozīcijām tiek vērtēts kā būtisks panākums, kas kliedē bažas par “pārdošanos” apmaiņā pret ātru mieru.
Trampa solījumi un stratēģiskā atkarība
Donalds Tramps pēc sarunām publiski pauda gandarījumu, norādot, ka puses ir “ļoti tuvu” risinājumam. Tomēr Ukrainas analītiķi pret apgalvojumiem par saskaņotu “90 % miera plānu” izturas ar lielu skepses devu. Pastāv uzskats, ka Zelenska retorika ir bijusi ļoti pārdomāta – mērķēta uz to, lai iepriecinātu Trampu un saglabātu pozitīvas personīgās attiecības ar ASV prezidentu.
Šāda “piebalsošana” ir saprotama rīcība, ņemot vērā Ukrainas kritisko atkarību no ASV militārajām piegādēm, izlūkdatiem un finansiālā atbalsta. Kijivai ir vitāli svarīgi nepieļaut plaisu attiecībās ar savu lielāko sabiedroto, tāpēc vēlme pēc miera tiek prezentēta maksimāli optimistiski, lai gan reālais “sausais atlikums” uz papīra pagaidām ir visai neliels.
Progresa pazīmes drošības garantiju jomā
Salīdzinot ar 2025. gada sākumu, ir vērojams acīmredzams progress sarunu saturā. Ja februārī Tramps apgalvoja, ka drošības garantijām pietiks ar viņa “vārdu”, tad tagad diskusijas ir kļuvušas daudz praktiskākas. Pašlaik tiek apspriestas konkrētas, rakstiskas ASV drošības garantijas, kuras plānots apstiprināt pat Kongresa līmenī. Šāda pieeja nodrošinātu Ukrainai krietni augstāku aizsardzības līmeni nekā jebkad iepriekš.
Tāpat par pozitīvu zīmi tiek uzskatīts pats tikšanās formāts. Tikšanās Trampa privātajā rezidencē brīvdienā liecina par to, ka Ukrainas jautājums viņam ir personīgi svarīgs un tas nav tikai ierindas birokrātisks pienākums.
Iespēju logs februārī: ko gaidīt tālāk?
Ukrainas politologs Dmitro Levuss un Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Kirilo Budanovs norāda uz potenciālu “iespēju logu” nākamā gada februārī. Tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem:
Militārā dinamika: Ziemas beigās abas puses varētu būt sasniegušas zināmu resursu izsīkumu pēc ziemas kampaņām.
Enerģētika un apkures sezona: Krievijas centieni iznīcināt Ukrainas infrastruktūru rada milzīgu humanitāro spiedienu, un februāris šajā ziņā būs kritisks punkts.
Starptautiskais spiediens: Lai panāktu reālu mieru, būs nepieciešams vēl spēcīgāks spiediens uz Kremli, lai tas atteiktos no saviem maksimālistiskajiem mērķiem.
Kopumā, lai gan Floridas sarunas nebija vēsturisks izrāviens, tās nostiprināja Ukrainas pozīcijas sarunās par drošību un novērsa tūlītēju kapitulācijas risku. Tomēr ceļš uz īstu un taisnīgu mieru joprojām būs atkarīgs no spēku samēra kaujas laukā un starptautiskās sabiedrības gatavības ierobežot Krievijas agresīvās ambīcijas.
