— Inese, vai tiešām tu man nemaz neuzticies? Pēc visa laika, ko esam pavadījuši kopā? Es domāju, ka mēs plānojam kopīgu dzīvi, bet tu pēkšņi sāc runāt kā stingra grāmatvede par kaut kādiem aprēķiniem un maksājumiem, it kā mēs būtu svešinieki, nevis tuvi cilvēki…
Tajā mirklī man viss kļuva skaidrs. Tā ir sena un labi zināma taktika: vispirms mēģināt otram iestāstīt kaut ko pavisam neizdevīgu, bet, kad sastopas ar iebildumiem, tūlīt pat pārmest jūtu trūkumu un aizdomīgumu. It kā patiesas attiecības nozīmētu atteikties no jebkāda veselā saprāta un savas drošības tikai tāpēc, lai otram būtu ērtāk.
— Andri, — es atbildēju, skatoties viņam tieši acīs. — Uzticība nav aklums. Uzticība ir tad, kad abi partneri jūtas droši. Ja es ieguldu visu savu dzīvi un naudu mūsu jaunajās mājās, es gribu, lai tas ir juridiski nostiprināts.
Ja tu tam nepiekrīti, tad jautājums par uzticību ir jāuzdod tev – kāpēc tu neuzticies tam, ka es kā līdzīpašniece būšu tev blakus?
Viņš nezināja, ko teikt. Dusmīgi nolika krūzi uz galda, pat neizdzēris kafiju līdz galam, un izgāja no virtuves. Todien mēs vairs nesarunājāmies. Vakars pagāja smagā klusumā, katram sēžot savā ekrānā.
Miers savos trīsdesmit kvadrātos
Pēc nepilnas nedēļas Andris paziņoja, ka viņam labāk būšot atgriezties savā izīrētajā istabā. Viņš pēkšņi atcerējās, ka tur esot “jāsakārto kādi jautājumi”, un ka viņam šobrīd neesot laika domāt par pārvākšanos uz lielāku dzīvokli.
Es viņam palīdzēju sakrāmēt mantas. Patiešām – es bez dusmām noliku viņa makšķerēšanas piederumus un drēbes pie durvīm. Kad viņš pēdējo reizi aizvēra manu dzīvokļa ārdurvis, viņš noteica:
— Tu esi pārāk sarežģīta sieviete, Inese. Ar tevi ir grūti.
— Es neesmu sarežģīta, Andri. Es vienkārši māku skaitīt, — es pie sevis nodomāju, bet skaļi tikai noteicu: — Visu labu.
Mani trīsdesmit kvadrātmetri atkal kļuva tikai mani. Tagad, kad martā ārā lēni kūst pēdējais sniegs un pilsētas ielās parādās pirmie pavasara dīgļi, es sēžu savā virtuvē un izjūtu milzīgu atvieglojumu.
Dažreiz es aizdomājos – vai es nebiju par stingru? Varbūt viņš tiešām bija tikai neveikls savos izteicienos?
Bet tad es atceros to aukstumu viņa acīs brīdī, kad es pieminēju līdzīpašnieka statusu. Viņš nebija vājš vai neveikls. Viņš vienkārši domāja, ka pēc piecdesmit sieviete ir tik vientuļa un bailīga par savu nākotni, ka viņa ir gatava atdot savu vienīgo īpašumu apmaiņā pret ilūziju par “ģimenes galvu”.
Mana pašcieņa man šovakar nemaksāja ne centa, bet tā ir vērtīgāka par jebkuru jaunu projektu. Es labāk palieku viena šajā mainīgajā pavasara sākumā, nekā saistu savu dzīvi ar kādu, kurš mēģina savu labklājību uzbūvēt uz manu baiļu rēķina.
Es zinu, ka esmu stipra. Un es zinu, ka manā dzīvē vissvarīgākie pamati – tie, kas iekšā – ir stabili.
