Tajā pašā laikā rodas jautājums — kā tiek pārvaldīti atkritumi, ko rada patēriņa ekonomika, īpaši tūrisma vietās, kā Itamaracá? “Šīs pudeles nepazudīs pašas no sevis. Ja nebūs politikas, kas regulētu to ražošanu vai veicinātu atkārtotu izmantošanu, vismaz to varam mēģināt pārstrādāt un izmantot atkārtoti. Ja pudeli izmet un tā nesaplīst, tā paliks vidē vēl ilgstoši,” atzīst Edna.
Papildus materiālajiem izaicinājumiem būvniecības procesā atklājās arī dzimumu stereotipi, kas joprojām ietekmē tradicionāli vīriešu dominētas profesijas. “Mēs vēlējāmies pieņemt darbiniekus konkrētiem uzdevumiem, bet viņi bieži vēlējās dalīties ar saviem padomiem, labot mūs un paskaidrot, kā kaut ko darīt — it kā mums nebūtu pietiekamu prasmju,” atklāj Gabrielli. Daudzi uzskata, ka atradīsim burvju risinājumu, kas visu atrisinās pats no sevis.
Tomēr tam nepieciešama tehnika, plānošana un skaidra vīzija. Un būt sievietei šādā vidē prasa dubultu apņēmību.
Tiem, kas Casa del Sol vēro no malas, tā var likties kā arhitektūras neparastība. Taču tās veidotāji redz tajā nākotni. Tā ir māja, kas atklāti rāda gan savu pieticīgo izcelsmi, gan revolucionāro ideju. Vietu, kas uzbūvēta no atkritumiem, bet tajā slēpjas dziļa nozīme.
