– Tad vīrieti dzīvei tu nemaz neesi atradusi! Tu veselus divus mēnešus garšīgi ēdi uz mana rēķina, ar komfortu vizinājies manā mašīnā, gāji uz dārgiem pasākumiem. Tev nez kāpēc nebija nemaz kauns pieņemt dāvanas no tā paša “primitīvā vīrieša” un kad es klusējot apmaksāju visas tavas kultūras iegribas. Tas, tātad, ir absolūti normāli, tas lieliski iekļaujas tavas garīgās radniecības koncepcijā. Bet, tiklīdz es sagribēju normālas cilvēciskas attiecības, tā uzreiz sākās “fui”.
Viņa pamatīgi nosarka, bet acīmredzot ne no tā, ka paliktu neērti, bet no uzvirmojošām dusmām.
– Tu man tagad pārmet apēsto maizes kumosu? Es domāju, ka tu esi dāsns un īsts vīrietis, bet tu izrādījies sīkumains. Tu vienkārši nekaunīgi visu šo laiku maksāji vai uzpirki, sanāk? Tā kā tu maksāji par vakariņām, tātad man ir pienākums mesties uz tavu dzīvokli pēc pirmā pieprasījuma?
– Nevajag sagrozīt faktus, – es teicu maksimāli mierīgi, lai gan iekšā viss burtiski vārījās no sašutuma. – Es nepirku, bet skaisti aplidoju. Bet jebkura normāla aplidošana paredz kaut kādu loģisku rezultātu un attiecību attīstību. Bet tu, kā izrādījās, meklēji sev vienkārši ērtu draudzeni, tikai ar biezu maciņu un personīgo automašīnu.
Viņa kā bulta izlidoja no manas mašīnas, aizcērtot durvis tik stipri, ka es nobijos par sānu stiklu. Es nesāku skriet viņai pakaļ un mēģināt kaut ko skaidrot. Starp mums viss jau bija pateikts pilnīgi skaidri. Vienkārši skatījos, kā viņa lepni soļo uz savu kāpņu telpu, un jutu iekšēju aizvainojumu uz sevi pašu.
Es neesmu pret garīgumu un garām sarunām. Man ļoti patīk izrunāties no sirds, patīk labas grāmatas un vēsture. Bet es esmu dzīvs vīrietis, un es negrasos sevi norakstīt tikai tāpēc, ka kādai Inesei galvā sēž dzelzsbetona kompleksi par viņas vecumu. Es izdzēsu viņas numuru no telefona turpat stāvvietā un savu anketu no iepazīšanās portāla arī. Vajag mazliet laika, lai atgūtos pēc šī cirka.
Es stingri nolēmu sev vienu lietu: nākamreiz es jautāšu par attieksmi attiecību lomā jau pirmajā randiņā. Ja dzirdēšu kārtējo lekciju par “tuvējo vecumu”, “mazbērniem kā vienīgo dzīves jēgu” un “mums jau ir par vēlu”, es vienkārši palūgšu viesmīlim sadalīt rēķinu uz pusēm un uzreiz pateikšu uz redzēšanos.
Bet kā uzskatāt jūs – vai man šajā situācijā ir taisnība, vai tiešām piecdesmit sešos gados piedāvāt ģimeniskas attiecības pieklājīgai sievietei ir briesmīgs aizvainojums? Un kāpēc tādas dāmas vispār reģistrējas iepazīšanās portālos, ja patiesi uzskata, ka viņu laiks jau sen ir pagājis?
