Skatoties vecās grāmatas bēniņos, es atradu sava vectēva piezīmju grāmatiņu. Viņš bija vietējais krājējs, vāca vietējās leģendas. Un starp citiem bija stāsts par “klusējošo”.
“…viņš nečiepa zeltu vai maizi. Viņš čiepa to, ko nevar redzēt un aptaustīt — veiksmi. Atradis cilvēku ar tīru dvēseli, bet smagu likteni, viņš dāvā tam saistošu lietu. Un kopš tā laika visa veiksme, visi laimīgie gadījumi, viss labs, kas bija paredzēts šī cilvēka tuvākajiem, viņa dzimtai, pāriet pie viņa. Viņš vienkārši pārdala labumu, atstājot aiz sevis tukšumu. Saistību pārraut var tikai, atdodot visu sevi, visu savu veiksmi, bez atliekas. Bet kā to izdarīt, vecie ļaudis nestāsta…”
Es lasīju šos vārdus, un viss saskanēja. Amulets neizraisa veiksmi no nekā. Tas to panem no maniem tuvākajiem. No Lanas, viņas bērniem, no viņas vīra. Pat no manas mātes. Viņas uzlabojums… tas arī bija nopirkts ar viņu mazajām un lielajām nelaimēm.
Es sapratu, ka man jāaptur tas. Par jebkuru cenu
Bet kā? Izmest amuletu nevar, sadauzīt arī nē. Dot kādam citam? Nē, nenovēlu. Un tad man ienāca prātā doma. Ja amulets barojas no saites — manas mīlestības pret tuvajiem — ko notiks, ja šīs saites vairs nebūs? Ja es pats, ar savām rokām, pārraušu visas ķēdes, kas mūs savieno?
Tas bija vienīgais izejas ceļš. Lai glābtu viņus, man vajadzēja piespiest viņus mani atvairīt. Tas bija vissmagākais, ko es jebkad esmu darījis savā dzīvē. Es sāku ar Lanu. Es atbraucu pie viņas, zinādams, ka viņai vajadzīga palīdzība. Viņa sagaidīja mani ar cerību.
— Es vairs tev nedošu, — teicu es, skatoties kaut kur sienā. — Pietiek. Tu ar savu ģimeni mani velc uz leju. Man ir sava dzīve, savs darbs. Tiekat jūs paši galā.
Es redzēju, kā viņas seja mainās, saprot.
— Kā tu vari? — viņa iesmēja. — Māte…
— Es nebiju parakstījies uzturēt visu tavu baru.
Es aizgāju, nepagriezies, lai gan sajutu viņas skatienu. Un tas strādāja. Tajā vakarā man apstiprināja hipotēku dzīvoklim, par kuru es pat nemēģināju sapņot. Amulets joprojām darbojās. Tātad tas bija par maz.
Nākamais bija viņas vīrs. Es visu sarunāju tā, it kā es mēģinātu atņemt viņam lielu klientu jaunajā darbā. Es viņu ielikšu slazdā. Viņš piezvanīja man, sauca mani ar pēdējiem vārdiem. Es klusām klausījos, un ar katru viņa vārdu jutu, kā plīst vēl viena diega šķiedra.
Visbaisākais bija māte. Viņai viss uzlabojās. Es atbraucu pie viņas.
— Māmiņ, es atradu tev labu iestādi, — teicu, izvairoties no viņas skatiena. — Dzīvosi tur uz laiku.
— Kā iestādi, dēliņ? — viņa nesaprata. — Bet mājās?
— Man nav laika tev pieskatīt, — es izspiedu no sevis. — Man ir darbs, karjera. Tev nepieciešama pastāvīga palīdzība. Tā būs vislabāk visiem.
Viņa skatījās uz mani, un viņas acīs, tik pazīstamās, tik mīlošās, bija viss pateikts. Viņa neko neteica. Vienkārši pagriezās pret logu. Un šis bija baisāka par jebkuriem lāstiem. Es aizgāju pie mašīnas, es biju pārvērties par zvēru. Bet man bija jāizdara viss līdz galam. Es pārrauju visas saites. Pārstāju atbildēt uz draugu zvaniem. Es paliku viens kā vilks.
Lasi vēl: Līga nolēmusi pārsteigt vīru, atgriezās mājās agrāk, un, ieejot dzīvoklī, nespēja noticēt redzētajam
Un veiksme beidzās
Sākumā mani atlaida no darba. Pēc tam banka atteica hipotēku. Mazas nepatikšanas sāka līt kā no plēsta maisa. Bet es… es jutu atvieglojumu. Es zvanīju māsai no svešas numura, tikai lai dzirdētu viņas balsi klausulē. Viņa stāstīja draudzenei, ka vīram viss sakārtojies darbā, ka viss ir labi.
Es uzvarēju. Cena bija briesmīga, bet es atbrīvoju viņus. Es paliku viens tukšā dzīvoklī, bez naudas, bez darba, bez tuvākajiem. Un manā tuvumā bija tikai viņš. Amulets. Tas gulēja uz galda, auksts. Tas vairs nenesa svešu veiksmi, jo vairs nebija no kā paņemt. Neviena, kas mani mīlētu. Es domāju, ka tās ir beigas. Ka tagad es vienkārši nodzīvošu savu mūžu vientulībā. Bet es kļūdījos.
Kādu vakaru pie durvīm zvana. Es atveru, neapdomājoties. Man viss jau bija vienalga. Priekšā stāvēja viņa. Tā pati tantiņa.
— Nu, dēliņ, — viņa nosmējās. — Izmantoji veiksmi?
— Ko tev vajag? — jautāju. Man bija tikai bezgalīgs nogurums.
— Parāds jāatdod, — viņa teica. — Tu domāji, viss tik vienkārši? Pārraujot diegus, un viss? Nē. Samaksa bija sveša. Bet parāds — tavs.
Viņa izstiepa pret mani savu sauso roku.
— Tu pārrāvi loku. Tu izglābi savu dzimtu. Ne katram tas pa spēkam. Par to pienākas atalgojums. Tagad tu būsi kā es. Tu staigāsi pa pasauli, meklēdams tādus pašus kā tu. Un dāvināsi viņiem veiksmi. Bet samaksu par to paņemsi sev.
Viņa pieskārās man. Es sajutu ledainu aukstumu, pēc tam — tukšumu. Kā no manis izņemtu dvēseli.
Loks nav pārrauts. Tas vienkārši ir mainījis nēsātāju.
