Viss sākās šī gada sākumā, kad mans vīrs Miķelis beidzot aizvēra savas rūpnīcas durvis pēdējo reizi. Viņam svinīgi pasniedza goda rakstu par mūža ieguldījumu, kolēģi uzdāvināja dārgu makšķerēšanas piederumu komplektu, un visi novēlēja beidzot “pabaudīt dzīvi” un izbaudīt katru mirkli.
Mēs abi šo brīdi gaidījām kā tādu apsolīto zemi. Likās, ka pēc visiem šiem gadiem, kad darbs bija pirmajā vietā, beidzot pienāks mūsu laiks. Miķelis kala grandiozus plānus, no kuriem man dažreiz pat noreiba galva.
Viņš solīja, ka tagad beidzot būs laiks visam, kam pēdējos trīsdesmit gadus nācies teikt “nē” mūžīgā laika trūkuma dēļ.
— Redzēsi, Maija, tagad tik sāksim dzīvot, — viņš teica, sapņaini skatoties virtuvē griestos, kur jau kopš pagājušās vasaras šķībi karājās nepabeigts apgaismojums un rēgojās vadi. — Es beidzot savedīšu kārtībā to nolādēto balkonu, ko jau piecus gadus solīju iztīrīt.
Salabošu visas durvis, kas čīkst. Sagaidīšu tevi mājās ar siltu zupu un smaržīgu kafiju. Tu pie manis jutīsies kā karaliene, kad atnāksi piekususi no biroja. Es gribu, lai tu atpūties, kamēr es esmu mājas saimnieks.
Taču šis februāris atnesa ko pavisam citu. Realitāte izrādījās daudz pelēkāka un vēsāka par Miķeļa krāsainajiem stāstiem. Pirmo nedēļu viņš tiešām tikai gulēja. Es to pieņēmu ar izpratni – domāju, lai cilvēks atpūšas, ir pelnījis pēc tik gariem un smagiem darba gadiem maiņās.
Bet tad pirmā nedēļa nemanāmi pārvērtās otrajā, un Miķelis lēnām “emigrēja” no gultas uz dīvānu viesistabā, tieši pretī televizoram. Ārā valdīja Latvijas februārim raksturīgais bargs sals, un logus klāja biezas ledus puķes, kas it kā deva viņam likumīgu iemeslu pat neizbāzt degunu pa durvīm.
Viņš pamazām saauga ar to dīvānu, kļūstot par sava veida istabas interjera elementu, kamēr aiz loga termometra stabiņš stūrgalvīgi turējās krietni zem nulles.
Solījumi, kas sasala līdz ar februāra lielo salu
Mūsu mājās nekas nemainījās uz labo pusi, drīzāk otrādi. Krāns virtuvē joprojām pilēja, radot kaitinošu, ritmisku skaņu naktīs, kas man neļāva gulēt. Vannas istabas durvis joprojām griezīgi čīkstēja ikreiz, kad kāds tās pavēra, bet balkons joprojām bija piekrauts ar veciem rīkiem un krāmiem.
— Miķel, mīļais, kā tad ar tiem darbiem? Tu taču teici, ka tagad būsi mājas gariņš, — es kādu vakaru vaicāju, pati pie plīts mēģinot uzmeistarot kaut ko ātri apēdamu pēc garas, saspringtas darba dienas. Kājas pēc visas dienas skrējiena bija svina smagas, un mugura šķita kā no koka – ne noliekties, ne īsti iztaisnoties.
— Maijiņ, necel brēku un nepārmet man, ļauj man beidzot atvilkt elpu, — viņš pat nepagriezās pret mani, ieurbies kādā bezgalīgā detektīvfilmā. — Redzi, kāds laiks ārā? Galva tāda smaga kā ar vati piebāzta, un mugura pavisam stīva, katrs kauliņš liek par sevi manīt. Rīt visu izdarīšu, apsolu. Es taču nekur nepazudīšu.
Bet tas “rīt” nekad nepienāca. Tā vietā iestājās nebeidzama un nomācoša murkšķa diena. Es joprojām cēlos sešos no rīta, tumsā skrāpēju mašīnas logus no biezās ledus kārtas un pa rīta sastrēgumiem kultos uz darbu.
Visu dienu skrēju kā vāvere ritenī, risināju klientu problēmas, klausījos vadības nepārtrauktajās kaprīzēs un mēģināju paspēt izdarīt neiespējamo. Vakarā, apkrāvusies ar smagiem iepirkumu maisiem, kas griezās pirkstos, es vilkos uz mājām, joprojām klusībā cerot uz to solīto “karalienes sagaidīšanu”.
Un ko es redzēju ik vakaru? Miķelis gulēja tieši tajā pašā pozā, kādā es viņu biju atstājusi no rīta. Apkārt viņam kā neliela izgāztuve mētājās cepumu drupatas, vairākas tukšas tējas krūzes ar brūniem nosēdumiem un vecu avīžu kalni.
Gaisā oda pēc sastāvējušās tējas, putekļiem un pilnīgas bezdarbības. Likās, ka laiks šajā dzīvoklī ir apstājies, kamēr es ārpusē cīnījos ar visu pasauli.
— Esmu savu dzīvē atstrādājis, esmu pelnījis mieru, — viņš man lepni un nedaudz aizvainoti paziņoja, kad ieminējos par nemazgātajiem traukiem un tukšo ledusskapi. — Esmu pensionārs. Man ir tiesības uz atpūtu. Un vispār, man laikam labsajūta sāk streikot no tiem sliktajiem laika apstākļiem. Speciālisti teica, ka man nedrīkst nekādu lielu slodzi.
Jaunais numurs un dīvainā slepenība virtuvē
Es cietos un klusēju, norijot rūgtumu. Centos sev iestāstīt, ka varbūt viņam tiešām ir grūti pāriet no aktīva, trokšņaina darba uz mierīgu, klusu dzīvi četrās sienās. Tomēr pirms kāda laika es pamanīju kaut ko tādu, kas man lika ne tikai sarosīties, bet sajust aukstas skudriņas pār muguru.
Miķelis, kurš visu mūžu pret tehnoloģijām un viedtālruņiem izturējās ar vieglu nicinājumu, pēkšņi kļuva nešķirams no sava telefona. Pat uz tualeti vai vannas istabu viņš gāja, cieši turot aparātu rokā, it kā tas būtu dārgākais dārgums.
Viņš sēdēja virtuvē, ieurbies ekrānā, un ik pa brīdim viņa sejā parādījās tāds muļķīgs, sapņains un it kā nedaudz vainīgs smaids, kādu es mūsu attiecībās nebiju redzējusi jau gadiem.
— Kas tur tāds interesants tajā telefonā parādījies? Atkal kādi jauni makšķernieku video no copes kanāliem? — es kādu sestdienas rītu puspajokam pajautāju, mēģinot notvert viņa skatienu.
— Nē, nē… Nekas, nekas īpašs, — viņš zibenīgi izslēdza ekrānu un kļuva neparasti nopietns, pat nedaudz aizkaitināts par manu jautājumu. — Bijušie kolēģi no rūpnīcas sūta visādus jokus un bildes grupā. Nav tur ko skatīties, veču lietas.
Es neesmu no tām sievietēm, kas taisa scēnas par katru sīkumu vai slepus pārbauda vīra kabatas. Trīsdesmit gadu laulībā mēs bijām pārdzīvojuši visu – gan smagos deviņdesmitos, kad katrs cents bija jāpārdomā, gan reizes, kad veselība lika par sevi manīt un dzīve mūs pamatīgi pārbaudīja uz izturību.
Es Miķelim uzticējos pilnībā, viņš vienmēr bija mans klintsakmens un drošais plecs. Bet tas viņa smaids… tas bija citāds. Tas nebija domāts man, un tam nebija nekāda sakara ar viņa aizraušanos. Tas bija kaut kas svešs un pārāk personisks, kas man lika sajust nepatīkamu aukstumu sirds rajonā.
Kādu vakaru, kad Miķelis beidzot bija ielīdis karstā dušā un telefons uz brīdi palika vientuļš uz naktsgaldiņa, mana ziņkāre un sievietes intuīcija ņēma virsroku pār godaprātu. Rokas nedaudz trīcēja, kad es to paņēmu.
Paroles viņam nekad nebija – viņš vienmēr teica, ka godīgam vīram no sievas nav ko slēpt. Es iegāju zvanu vēsturē un burtiski sajutu, kā manas kājas kļūst smagas un istaba sāk griezties.
Ieskatījos īsziņās, un mana nelāgā priekšnojauta apstiprinājās. Tur bija vesela galerija ar attēliem – koši sarkanas rozes, mirdzošas rīta kafijas tases ar sirsniņām un vēlējumi ‘”lai jauka un saulaina diena, mans dārgais”. Un sūtītāja nebija neviena cita kā mūsu kaimiņu Mirdza.
Mirdza bija mūsu kaimiņiene no blakus kāpņu telpas. Viņa bija kādus gadus desmit jaunāka par mums, vienmēr koši un nedaudz izaicinoši ģērbusies, pat ja gāja tikai līdz piemājas veikaliņam pēc piena. Viņa bija viena pati, jau sen šķīrusies, un klīda visādas baumas, ka viņa neatsaka uzmanību nevienam vīrietim, kurš ir gatavs klausīties viņas stāstos.
Mēs ar viņu parasti tikai vēsi pasveicinājāmies pie pasta kastītēm, jo viņas pārlieku skaļie smiekli un uzmācīgais smaržu aromāts mani vienmēr nedaudz kaitināja.
Es neuztaisīju skandālu tajā vakarā, lai gan gribējās telefonu triekt pret sienu. Es gribēju redzēt savām acīm, cik tālu tas viss ir aizgājis. Nākamajā dienā es nolēmu rīkoties apdomīgi un nogaidīt. Piezvanīju Miķelim no darba pašā dienas vidū, tēlojot steigu un nogurumu.
— Miķel, mīļais, es šodien palikšu darbā līdz vēlai naktij, nepagaidi mani uz vakariņām, — es teicu ar iespējami nogurušu balsi, lai viņam nerastos ne mazākās aizdomas. — Mums te gada pārskats jānodod steidzami, viss iet pa gaisu, priekšnieks dusmīgs. Paēd pats kaut ko, ledusskapī ir vakardienas kotletes, vari uzsildīt.
Bet patiesībā ap pieciem es jau biju pie savas mājas. Es nebraucu pagalmā kā parasti, bet atstāju mašīnu tālāk aiz stūra uz ielas, lai viņš neredzētu gaismas. Lēnām, aizturot elpu, piegāju pie savām dzīvokļa durvīm un ieklausījos. No mūsu virtuves nāca skaļi, koķeti sievietes smiekli un trauku šķindoņa.
Vai tiešām tas viss notiek manā mājā, kamēr es strādāju?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, ko es ieraudzīju, atverot durvis, un kāds bija mans galīgais lēmums par mūsu kopīgo nākotni šajā mājoklī.
