Ieklausījos sarunā, kas nāca no virtuves. Smarža, kas plūda caur durvju spraugām, nebija vis vakardienas kotletes. Tā bija svaigu raušu un vaniļas smarža, kas piepildīja visu priekšnamu.
Mirdzas balss bija skanīga un nedaudz koķeta, tāda, kādu es nekad nebiju dzirdējusi mūsu kāpņu telpā.
— Ak, Miķelīt, jūs nu gan esat īsts džentlmenis un meistars uz vārdiem. Tik uzmanīgu un saprotošu vīrieti es sen neesmu satikusi.
— Mirdziņ, es tev teikšu kā ir no sirds. Tu esi īsts dvēseles cilvēks. Šie pīrāgi ir vienkārši dievīgi, tie kūst mutē. Manai Maijai jau mūžīgi nav laika nekam, viņa tikai pa darbiem, skrien un plosās. Mājās vienmēr klusums, tukšums un tās sasodītās veikala bulciņas. Nekāda siltuma, nekādas mājīguma sajūtas.
Nepatīkamais pārsteigums pašu virtuvē
Es lēnām un pavisam klusi atvēru durvis. Mans Miķelis sēdēja pie galda, izslējies tā, it kā viņam atkal būtu divdesmit gadu. Viņam pretī sēdēja Mirdza – uzpucējusies, košā kleitā un ar tādu smaidu, it kā viņa te būtu saimniece.
Galds bija nokrauts ar kūpošiem pīrāgiem, bet viņi abi bija tik aizrāvušies, ka pamanīja mani tikai tad, kad es jau stāvēju virtuves vidū.
— Maija… — Miķelis pēkšņi apklusa ar pusapēstu pīrāgu rokā un steigšus sāka slaucīt muti. — Tu taču teici, ka būsi vēlu.
— Pārsteigums, — es teicu tik mierīgi, cik vien spēju. — Redzu, ka “palīdzības misija” jau klāt.
Mirdza, ne vārda neteikusi, lēnām piecēlās un, grozot gurnus, pazuda pa durvīm. Kad palikām divatā, es apsēdos viņas vietā un pateicu visu, ko domāju. Par to, ka šis dzīvoklis ir manu vecāku dāvana.
Par to, ka viņš solīja būt atbalsts, bet kļuva par slinku īrnieku, kurš vēl sūdzas kaimiņienēm par “slikto sievu”. Izvēle bija īsa: vai nu viņš sāk rīkoties, vai kravā somas un dodas pie Mirdzas.
Jauns dzīves ritms un gūtā mācība
Nākamajā nedēļā Miķeli nevarēja pazīt. Viņš pielika lustru, iztīrīja balkonu un katru vakaru mani sagaidīja ar siltām vakariņām. Pēc laika mēs mierīgi izrunājāmies, un viņš piekrita meklēt pusslodzes darbu, lai beidzot būtu starp vīriem, nevis sēdētu virtuvē ar kaimiņienēm.
Atskatoties uz šo visu, es saprotu, ka klusēšana un iecietība pret vīra slinkumu bija kļūda. Bezdarbība cilvēka prātu lēnām iemidzina – kad pazūd mērķis, sāk gribēties meklēt intrigas citur.
Šī situācija man iemācīja, ka robežas jānovelk laicīgi un uzticēšanās nenozīmē aizvērt acis uz acīmredzamo. Ja es nebūtu rīkojusies tajā vakarā, šī “tējas dzeršana” varētu beigties ar sabojātu laulību.
Dažreiz tieši kaimiņienes pīrāgi ir tas grūdiens, kas liek saprast – attiecības ir jāsargā un jākustas uz priekšu, nevis lēnām jāieaug dīvānā.
Ko Tu teiktu par šādu rīcību? Vai Tu spētu piedot šādu vīra “atklātību” ar kaimiņieni, vai tomēr tas būtu galīgais lūzuma punkts? Raksti komentāros, padalies ar savu pieredzi!
