Man ir trīsdesmit trīs, esmu dzimusi un augusi Rīgā, un lielāko daļu savas pieaugušās dzīves esmu veltījusi karjerai. Esmu no tām sievietēm, kas pati skrūvē mēbeles un zina, kā nolasīt cilvēka patiesos nodomus vēl pirms viņš ir paspējis pateikt “labdien”.
Ikdienā es nodarbojos ar mārketinga stratēģiju izstrādi – tas nozīmē, ka es nevis vienkārši domāju reklāmas saukļus, bet analizēju datus un pētu patērētāju uzvedību. Mans darbs ir saprast, kāpēc cilvēki pērk konkrētas lietas, kas viņus biedē un kas liek viņiem uzticēties.
Būtībā esmu psiholoģiskais detektīvs biznesa pasaulē. Es māku atšķirt tēlošanu no patiesuma, jo no šīs prasmes ir atkarīga manu klientu peļņa un mana profesionālā reputācija.
Es vienmēr biju pārliecināta, ka cilvēkus redzu cauri. Mans darbs prasa saprast slēptos motīvus, vēlmes un melus vēl pirms tie tiek izrunāti. Bet Artūrs… Artūrs bija kā profesionāli uzbūvēts filtrs.
Mēs iepazināmies vienā no tām nogurdinošajām biznesa konferencēm Rīgā, kur gaiss ir piesātināts ar kafijas smaržu un dārgu parfīmu. Es tikko biju pabeigusi uzstāties ar prezentāciju par to, kā emocionālā inteliģence ietekmē pārdošanas rādītājus, kad viņš piegāja klāt. Trīsdesmit astoņi gadi, finanšu analītiķis, uzvalks, kas sēdēja kā uzliets…
Viņam piemita tas retais miers, kas mūsdienu “hustle culture” laikmetā šķiet kā dārga relikvija.
Mēs aizgājām uz turpat blakus esošo kafejnīcu. Desmit minūtes pārvērtās divās stundās. Mani neuzpirka viņa statuss, bet gan tieši tā “vecā skola” – viņš nevis vienkārši atvēra durvis, bet darīja to tā, it kā tas būtu viņa DNS, nevis iemācīta pieklājība.
— Jūlija, tu esi neticama, — viņš teica mūsu trešajā tikšanās reizē, noliekot man priekšā peonijas. Tieši tās, kuras biju pieminējusi starp citu, runājot par bērnības vasarām. Tajā brīdī es pieļāvu pirmo kļūdu – es noticēju, ka esmu satikusi vīrieti, kurš beidzot dzird, ko es saku.
Trīs mēneši, kuros es “peldēju”
Mūsu attiecības nebija nekāds vētrainais romāns ar drāmām. Viss notika aizdomīgi pareizi. Artūrs bija precīzs, prognozējams un rūpīgs. Viņš organizēja braucienus uz Siguldu, rezervēja galdiņus restorānos, kuros nebija jāpārbļauj mūzika, un vienmēr bija sazvanāms.
Draudzenēm teicu: “Meitenes, man laikam beidzot ir paveicies. Viņš ir pieaudzis, nobriedis vīrietis, viņš ir stabils.”
Tāpēc, kad pēc trim mēnešiem viņš, nedaudz nervozi virpinot vīna glāzi, teica: “Jūlij, mana mamma grib tevi iepazīt. Viņai tas ir ļoti svarīgi,” es nevis nobijos, bet pat nopriecājos. Man tas šķita kā brieduma apliecinājums.
Mēs taču neesam pusaudži, kas slēpjas. Es izvēlējos kleitu, ko pati saucu par “pieklājīgāko savā skapī”, un mēs devāmies uz Mežaparku.
Braucot turp, Artūrs mainījās. Viņa parastais miers izplēnēja. Viņš pļāpāja par nebūtiskām lietām, un viņa rokas uz stūres vairs nebija tik drošas.
“Lūdzu, tikai neizaicini viņu”
— Jūli, viena lieta, — viņš teica, kad mēs griezām iekšā klusajā Mežaparka ielā. — Mammai ir… savi uzskati. Viņa ir inteliģenta, visu mūžu vadījusi cilvēkus, un viņai patīk kārtība. Lūdzu, ja viņa pasaka ko asāku, vienkārši palaid to gar ausīm. Viņai ir labi nodomi, viņa vienkārši grib man to labāko.
Es viņu mierināju, domājot: “Nu, cik gan traka var būt viena inteliģenta dāma?” Es taču esmu tikusi galā ar emocionāli nestabiliem klientie un skarbākām sapulcēm. Izrādījās, ka Anna Borisova bija pilnīgi cita līmeņa pretinieks.
Durvis atvēra sieviete, kura izskatījās pēc stingras klavieru skolotājas no pagājušā gadsimta. Nevainojama stāja, ledains skatiens un neviena lieka smaida. Tajā mirklī mans “stiprais” Artūrs burtiski sarāvās. Viņa balss kļuva augstāka, gandrīz vai smilkstoša.
— Māmiņ, mēs klāt! — viņš gandrīz vai iedziedājās. Es skatījos uz viņu un nesapratu – kur palika tas finanšu analītiķis, kurš vēl vakar pārliecinoši runāja par miljonu investīcijām?
— Kavējat piecas minūtes, — viņa paziņoja, pat nepaskatoties uz mani. — Zupa jau vairs nav tādā temperatūrā, kādai tai jābūt. Novelciet apavus. Jūlijai tās zilās čības. Es tās mazgāju pēc katra viesa.
Pusdienas zem mikroskopa
Mēs sēdējām ēdamistabā, kas izskatījās pēc muzeja filiāles. Anna Borisova runāja ar Artūru tā, it kā manis vispār nebūtu telpā. Un tēmas? Tās bija sirreālas.
— Es vakar biju tavā dzīvoklī, kamēr tu strādāji. Artūriņ, tavā skāpi ir diezgan liela nekārtība. Es sakārtoju krekliņus pa krāsām, bet tie mēteļi… tie ir jānodod tīrītavā. Kāpēc tu man neatdevi, kad es prasīju?
Es gandrīz aizrijuies ar zupu. Viņa iet pie sava 38 gadus vecā dēla uz dzīvokli un revidē viņa apakšveļu? Un Artūrs? Viņš tikai māja ar galvu: “Jā, mamm, es nepaspēju, piedod.”
Bet kulminācija bija zupas piliens. Artūrs nejauši nopilināja krēmzupu uz krekla. Viņa māte burtiski pielēca kājās, paķēra salveti un sāka berzt viņa vēderu turpat pie galda. “Nu, mans bēdu bērns, atkal nosmērējies…” viņa dūdoja dīvainā, dzelžainā balsī.
Artūrs sēdēja kā koka dieviņš, pacēlis zodu, un ļāva viņai sevi “apkopt”. Tajā brīdī es sapratu, ka manas rozā brilles nav vienkārši nokritušas – tās ir sadauzītas ar veseri.
Par krekliem un “otro iespēju”
Kad pārgājām pie tējas, Anna Borisova beidzot nolēma mani pamanīt. — Jūlija, Artūrs teica, ka jūs strādājat… mārketingā? Tas ir kaut kas ar bildītēm telefonā, ja?
Es mēģināju paskaidrot, ka tā ir stratēģija un analītika, bet viņa tikai nicinoši sažmiedza lūpas. — Stratēģijas… Tas nav priekš sievietes. Vīrietim mājās vajag mieru. Artūram ir jūtīgs vēderiņš un viņš nēsā tikai stērķelētus kokvilnas kreklus.
Jūs maz protat tos pareizi izgludināt? Es iemācījos no savas mātes, tas ir process, kas prasa pacietību.
Es neizturēju un pasmaidīju: — Es domāju, ka Artūrs ir pieaudzis cilvēks un pats var izlemt – lietot ķīmisko tīrītavu vai nē.
Telpā iestājās klusums, ko varēja griezt ar nazi. Artūrs paskatījās uz mani nevis ar apbrīnu par manu drosmi, bet ar bailēm un pārmetumu. — Jūli, nu kāpēc tu tā? Mamma grib padalīties ar pieredzi. Mamm, neraizējies, viņa iemācīsies.
Viņa vēl nezin mūsu kārtību.
“Viņa iemācīsies.” Tajā mirklī es sapratu – es neesmu viņa partnere. Es esmu kandidāte uz “Mātes aizvietotājas” amatu, un šobrīd manā CV ir ierakstīts mīnuss par krekliem.
Es piecēlos. — Paldies par pusdienām, Anna. Bija interesanti redzēt, kāpēc Artūrs ir tāds, kāds viņš ir. Bet es neiemācīšos stērķelēt krekliņus. Es meklēju vīrieti, nevis bērnudārza audzēkni.
— Artūr, sēdi! — viņa māte pavēlēja, kad viņš mēģināja man sekot. Un viņš palika sēžot. Viņš nepacēla acis no tējas tases, kamēr viņa glaudīja viņa plecu un teica: “Nekas, dēliņ, atradīsim kādu prātīgāku.”
Mana mācība
“Mātes dēliņi” ir bīstami tieši tāpēc, ka sākumā viņi šķiet kā sapņu vīrieši – pieklājīgi, rūpīgi, uzmanīgi. Viņi zina, kā patikt sievietei, jo visu mūžu ir trenējušies izpatikt vienai konkrētai sievietei. Bet tiklīdz parādās konflikts starp tavām vēlmēm un mammas “kārtību”, tu vienmēr paliksi zaudētājos.
Ja redzat, ka vīrietis 40 gados baidās no mammas aizrādījuma par nesakārtotu skapi – bēdziet. Neuzņemieties glābējas lomu, jo tajā “ģimenes uzņēmumā” vadītāja krēsls jau ir aizņemts uz mūžu.
Vai jums ir bijusi līdzīga pieredze? Vai esat mēģinājušas cīnīties par vīrieti ar viņa māti, jeb, tāpat kā es, sapratāt, ka tur nav vietas trešajam?
P.S. Nākamajā dienā viņš man rakstīja: “Mamma teica, ka tu esi par daudz iedomīga, bet viņa ir gatava dot tev otru iespēju, ja tu atvainosies.” Es viņu nobloķēju un pirmo reizi nedēļas laikā tiešām gardi pasmējos.
