Sāku strādāt papildus otrā uzņēmumā par kurjeru, lai nopelnītu sievas dāvanai. Viņa laikam ko tādu nebija gaidījusi, ja jau speciāli izvelējās cita uzņēmuma pakalpojumu
– Juri, padod man čības, lūdzu. Visu dienu nostaigāju uz papēžiem, tā ļoti noguru, – sūdzējās Līga, atgriezusies no darba.
Juris pats nupat bija atgriezies. Pēdējā laikā viņš centās ņemt papildu darbus ar piegādēm arī otrā maiņā, lai vairāk nopelnītu un varētu palutināt sievu. Viņš neatteica sievai, paņēma čības, apsēdās blakus un sāka masēt pēdas, ar smaidu raugoties uz mīļoto sievieti.
– Tev jauna aproce? – brīnījās vīrietis, pamanot jaunu zelta lietu uz sievas plaukstas locītavas.
– Aproce? Ā-ā… tā ir tikai nieciņš. Tikai apzeltījums. Maijai to uzdāvināja viņas pielūdzējs, bet viņai tā nederēja izmērā, tāpēc viņa atdeva man.
Juris pamāja. Maija bieži dāvināja Līgai dažādas dāvanas. Viņa dzīvoja bagātā ģimenē un daudzas lietas atdeva draudzenei. Bija nedaudz jocīgi, ka dāvanas viņai pasniedza draudzene, nevis vīrs. Juris gribēja pelnīt vēl vairāk, bet jau tā strādāja uz savu spēku robežas. Reiz viņš pat apsvēra domu parunāt ar Maiju, lūgt viņu mazāk dāvināt Līgai, taču tad nomierinājās. Nekas slikts tajā nav.
Ja tas nāk no sirds, kāpēc viņam kaut kas jāliedz? Galu galā, viņas bija labākās draudzenes, nevajadzēja greizsirdīgi un tik asi visu uztvert. Nākamajā dienā Līga paziņoja, ka ir paņēmusi atvaļinājumu bez algas. Vecmāmiņa savārgusi, tāpēc vajadzēja aizbraukt uz kaimiņu pilsētu un par viņu parūpēties.
– Tu neuztraucies, viss būs labi, – smaidīja Līga, skatoties vīram acīs. – Protams, nedaudz zaudēsim manu algu, bet tas nekas. Galvenais, lai vecmāmiņa ātrāk tiek uz strīpas.
Juris un Līga bija precējušies jau gandrīz trīs gadus. Vīrietis gribēja sievai jubilejā uzdāvināt labu dāvanu. Viņš jau bija noskatījis zelta ķēdīti un sācis tai krāt, bet tagad tas kļuva nedaudz sarežģītāk, jo, ja Līga saņems mazāku algu, viņam būs jāiegulda ģimenes budžetā vairāk.
– Lai viņa turas, bet tu ne par ko neuztraucies. Ja būs vajadzīga palīdzība, tu saki man, neklusē. Es centīšos pārskaitīt. Galu galā, es varu paņemt papildu darbu.
– Tu man esi visrūpīgākais, – apmierināti uzsmaidīja Līga, apskaujot vīru.
Juris tiešām mīlēja savu sievu un rūpējās par viņu. Vīrietis bija gatavs paciest jebkuras neērtības, tikai lai viņa justos ērti. Viņš centās mīļoto apņemt ar siltumu, darīt visu, lai viņa nenožēlotu, ka nolēma par viņu precēties. Pavadot sievu līdz taksometram, jo viņa jau kavējās un lūdza nebraukt kopā ar viņu uz dzelzceļa staciju, Juris lūdza uzrakstīt tūlīt, kā viņa iekāps vilcienā, un turēt viņu kursā par notiekošo. Līga apsolīja, ka zvanīs un rakstīs.
Palicis viens tukšajā dzīvoklī, vīrietis aizdomājās. Tā kā naudas bija vajadzīgs vairāk, vajadzēja atrast veidu, kā nopelnīt ātrāk. Draugs pirms kāda laika bija piedāvājis viņam piepelnīties par kurjeru otrā (konkurentu uzņēmumā), pats laiku pa laikam ņēma pasūtījumus pēc darba un guva labu peļņu. Ne tūkstoši, protams, bet piemaksa bija ļoti laba.
Nospriedis, ka tas nav tik sarežģīts veids, kā piepelnīties, Juris palūdza draugam kontaktus un nākamajā dienā iegriezās birojā, lai parakstītu līgumu. Uz pilnu slodzi pāriet vīrietis negrasījās, bet… ja neņems papildu nogurdinošās stundas, tad pilnībā tiks galā un būs labā plusā.
Tā pastrādājis vairākas dienas, Juris pārliecinājās, ka darbs ienes pietiekami, nožēloja, jo draugs jau sen piedāvāja pamēģināt, bet viņš pats nezināja – kāpēc atteicās. Laikam bija neērti iet pie konkurentiem strādāt. Jau viegli būtu sakrājis dāvanai sievai, un arī naudas mājās varētu ienest daudz vairāk. Par savu piepelnīšanos Juris sievai nestāstīja.
Viņš nodomāja, ka viņai tagad nav laika par to domāt, jo uztraucas par vecmāmiņu, noteikti nogurst. Rūpēties par cilvēku nav viegli. Gribētos pie viņas aizbraukt, palīdzēt kaut vai ar kaut ko, bet vīrietis saprata, ka pavisam pamest darbu viņš nevar. Viņam labāk koncentrēties uz pelnīšanu, bet ar pārējo sieva noteikti tiks galā. Nejauši satiekot Maiju kafejnīcā pusdienu pārtraukumā, Juris pateicās viņai par dāsnajām dāvanām, ko viņa dāvināja viņa sievai.
– Aproce ir ļoti skaista. Pārsteidzoši, ka tā tev nederēja, jo jums ar Līgu ir vienādas plaukstas locītavas, – sarauca pieri Juris.
– Aproce? Neatceros, ka būtu dāvinājusi viņai aproci. Dažas lietas tiešām atdevu, jo atbrīvoju skapi rudenim, un Līgai tās patika, bet rotaslietas…
Juris sajuta, kā uz pieres saietas uzacis. Kāpēc Maija neatcerējās, ka uzdāvināja draudzenei aproci, ja tas notika pavisam nesen? Diez vai viņai ir problēmas ar atmiņu, jo viņa vēl jauna. Aizmirst tādu viņa varēja tikai vienā gadījumā – ja nav to darījusi, un dāvanu pasniedzis kāds cits. Bet kurš? Kļuva neomulīgi no domām, kas rāpoja galvā kā slīdošas čūskas.
Nē.. Noteikti cits vīrietis nevarēja būt iesaistīts. Līga bija sirsnīga un uzticīga. Viņa to nedarītu, jo viņi mīlēja viens otru. Bet, no otras puses – no kurienes tāda pārliecība? Iemeslu greizsirdībai un līdzīgām aizdomām sieva viņam, protams, nedeva, bet visādi gadās dzīvē. Nospriedis, ka nevairos liekas domas, Juris atvadījās no Maijas un devās izvadāt pasūtījumus, jo otrajā darba vietā šodien viņiem bija saīsināta diena.
Ieradies elitārā kotedžu ciematā, Juris pārbaudīja adresi un piezvanīja, brīdinot, ka ir atvedis sūtījumu.
– Paldies. Tūlīt palūgšu sievu nonākt lejā un to paņemt, – pateicās patīkama vīrieša balss.
Nopūzdams melodiju, kas nezin kāpēc bija iekļuvusi apziņā, Juris sāka gaidīt, kad sūtījumam nonāks lejā. Viņam atlika aizvest vēl dažus, un tad brauks mājās, piezvanīs sievai un varēs dzirdēt viņas mīļo balsi. Viņš jau tik ļoti ilgojās, nevarēja sagaidīt viņas atgriešanos. Priecājas, ka Līgas vecmāmiņa jau jūtas labi un gandrīz vairs nevajadzēja palīdzību.
Drīz mīļotā atgriezīsies, un Juris varēs sarīkot viņai svētku vakariņas par godu atgriešanai. Viņu kāzu jubileja nav aiz kalniem, cik ļoti gribējās jau nopirkt iecerēto dāvanu un iepriecināt mīļoto.
– Labdien! Dodiet sūtījumu! – Tik pazīstama, mīlīgi skanoša balss izskanēja apziņā, iecirta un lika strauji attapties.
Vai tā gadījumā nav….
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
