Sāku strādāt papildus otrā uzņēmumā par kurjeru, lai nopelnītu sievas dāvanai. Viņa laikam ko tādu nebija gaidījusi, ja jau speciāli izvelējās cita uzņēmuma pakalpojumu
– Juri, padod man čības, lūdzu. Visu dienu nostaigāju uz papēžiem, tā ļoti noguru, – sūdzējās Līga, atgriezusies no darba.
Juris pats nupat bija atgriezies. Pēdējā laikā viņš centās ņemt papildu darbus ar piegādēm arī otrā maiņā, lai vairāk nopelnītu un varētu palutināt sievu. Viņš neatteica sievai, paņēma čības, apsēdās blakus un sāka masēt pēdas, ar smaidu raugoties uz mīļoto sievieti.
– Tev jauna aproce? – brīnījās vīrietis, pamanot jaunu zelta lietu uz sievas plaukstas locītavas.
– Aproce? Ā-ā… tā ir tikai nieciņš. Tikai apzeltījums. Maijai to uzdāvināja viņas pielūdzējs, bet viņai tā nederēja izmērā, tāpēc viņa atdeva man.
Juris pamāja. Maija bieži dāvināja Līgai dažādas dāvanas. Viņa dzīvoja bagātā ģimenē un daudzas lietas atdeva draudzenei. Bija nedaudz jocīgi, ka dāvanas viņai pasniedza draudzene, nevis vīrs. Juris gribēja pelnīt vēl vairāk, bet jau tā strādāja uz savu spēku robežas. Reiz viņš pat apsvēra domu parunāt ar Maiju, lūgt viņu mazāk dāvināt Līgai, taču tad nomierinājās. Nekas slikts tajā nav.
Ja tas nāk no sirds, kāpēc viņam kaut kas jāliedz? Galu galā, viņas bija labākās draudzenes, nevajadzēja greizsirdīgi un tik asi visu uztvert. Nākamajā dienā Līga paziņoja, ka ir paņēmusi atvaļinājumu bez algas. Vecmāmiņa savārgusi, tāpēc vajadzēja aizbraukt uz kaimiņu pilsētu un par viņu parūpēties.
– Tu neuztraucies, viss būs labi, – smaidīja Līga, skatoties vīram acīs. – Protams, nedaudz zaudēsim manu algu, bet tas nekas. Galvenais, lai vecmāmiņa ātrāk tiek uz strīpas.
Juris un Līga bija precējušies jau gandrīz trīs gadus. Vīrietis gribēja sievai jubilejā uzdāvināt labu dāvanu. Viņš jau bija noskatījis zelta ķēdīti un sācis tai krāt, bet tagad tas kļuva nedaudz sarežģītāk, jo, ja Līga saņems mazāku algu, viņam būs jāiegulda ģimenes budžetā vairāk.
– Lai viņa turas, bet tu ne par ko neuztraucies. Ja būs vajadzīga palīdzība, tu saki man, neklusē. Es centīšos pārskaitīt. Galu galā, es varu paņemt papildu darbu.
– Tu man esi visrūpīgākais, – apmierināti uzsmaidīja Līga, apskaujot vīru.
Juris tiešām mīlēja savu sievu un rūpējās par viņu. Vīrietis bija gatavs paciest jebkuras neērtības, tikai lai viņa justos ērti. Viņš centās mīļoto apņemt ar siltumu, darīt visu, lai viņa nenožēlotu, ka nolēma par viņu precēties. Pavadot sievu līdz taksometram, jo viņa jau kavējās un lūdza nebraukt kopā ar viņu uz dzelzceļa staciju, Juris lūdza uzrakstīt tūlīt, kā viņa iekāps vilcienā, un turēt viņu kursā par notiekošo. Līga apsolīja, ka zvanīs un rakstīs.
Palicis viens tukšajā dzīvoklī, vīrietis aizdomājās. Tā kā naudas bija vajadzīgs vairāk, vajadzēja atrast veidu, kā nopelnīt ātrāk. Draugs pirms kāda laika bija piedāvājis viņam piepelnīties par kurjeru otrā (konkurentu uzņēmumā), pats laiku pa laikam ņēma pasūtījumus pēc darba un guva labu peļņu. Ne tūkstoši, protams, bet piemaksa bija ļoti laba.
Nospriedis, ka tas nav tik sarežģīts veids, kā piepelnīties, Juris palūdza draugam kontaktus un nākamajā dienā iegriezās birojā, lai parakstītu līgumu. Uz pilnu slodzi pāriet vīrietis negrasījās, bet… ja neņems papildu nogurdinošās stundas, tad pilnībā tiks galā un būs labā plusā.
Tā pastrādājis vairākas dienas, Juris pārliecinājās, ka darbs ienes pietiekami, nožēloja, jo draugs jau sen piedāvāja pamēģināt, bet viņš pats nezināja – kāpēc atteicās. Laikam bija neērti iet pie konkurentiem strādāt. Jau viegli būtu sakrājis dāvanai sievai, un arī naudas mājās varētu ienest daudz vairāk. Par savu piepelnīšanos Juris sievai nestāstīja.
Viņš nodomāja, ka viņai tagad nav laika par to domāt, jo uztraucas par vecmāmiņu, noteikti nogurst. Rūpēties par cilvēku nav viegli. Gribētos pie viņas aizbraukt, palīdzēt kaut vai ar kaut ko, bet vīrietis saprata, ka pavisam pamest darbu viņš nevar. Viņam labāk koncentrēties uz pelnīšanu, bet ar pārējo sieva noteikti tiks galā. Nejauši satiekot Maiju kafejnīcā pusdienu pārtraukumā, Juris pateicās viņai par dāsnajām dāvanām, ko viņa dāvināja viņa sievai.
– Aproce ir ļoti skaista. Pārsteidzoši, ka tā tev nederēja, jo jums ar Līgu ir vienādas plaukstas locītavas, – sarauca pieri Juris.
– Aproce? Neatceros, ka būtu dāvinājusi viņai aproci. Dažas lietas tiešām atdevu, jo atbrīvoju skapi rudenim, un Līgai tās patika, bet rotaslietas…
Juris sajuta, kā uz pieres saietas uzacis. Kāpēc Maija neatcerējās, ka uzdāvināja draudzenei aproci, ja tas notika pavisam nesen? Diez vai viņai ir problēmas ar atmiņu, jo viņa vēl jauna. Aizmirst tādu viņa varēja tikai vienā gadījumā – ja nav to darījusi, un dāvanu pasniedzis kāds cits. Bet kurš? Kļuva neomulīgi no domām, kas rāpoja galvā kā slīdošas čūskas.
Nē.. Noteikti cits vīrietis nevarēja būt iesaistīts. Līga bija sirsnīga un uzticīga. Viņa to nedarītu, jo viņi mīlēja viens otru. Bet, no otras puses – no kurienes tāda pārliecība? Iemeslu greizsirdībai un līdzīgām aizdomām sieva viņam, protams, nedeva, bet visādi gadās dzīvē. Nospriedis, ka nevairos liekas domas, Juris atvadījās no Maijas un devās izvadāt pasūtījumus, jo otrajā darba vietā šodien viņiem bija saīsināta diena.
Ieradies elitārā kotedžu ciematā, Juris pārbaudīja adresi un piezvanīja, brīdinot, ka ir atvedis sūtījumu.
– Paldies. Tūlīt palūgšu sievu nonākt lejā un to paņemt, – pateicās patīkama vīrieša balss.
Nopūzdams melodiju, kas nezin kāpēc bija iekļuvusi apziņā, Juris sāka gaidīt, kad sūtījumam nonāks lejā. Viņam atlika aizvest vēl dažus, un tad brauks mājās, piezvanīs sievai un varēs dzirdēt viņas mīļo balsi. Viņš jau tik ļoti ilgojās, nevarēja sagaidīt viņas atgriešanos. Priecājas, ka Līgas vecmāmiņa jau jūtas labi un gandrīz vairs nevajadzēja palīdzību.
Drīz mīļotā atgriezīsies, un Juris varēs sarīkot viņai svētku vakariņas par godu atgriešanai. Viņu kāzu jubileja nav aiz kalniem, cik ļoti gribējās jau nopirkt iecerēto dāvanu un iepriecināt mīļoto.
– Labdien! Dodiet sūtījumu! – Tik pazīstama, mīlīgi skanoša balss izskanēja apziņā, iecirta un lika strauji attapties.
Vai tā gadījumā nav….
Juris pacēla acis un sastinga uz vietas, skatoties uz savu sievu. Tērpta dārgā, greznā kleitā, Līga stāvēja un šūpojās, pārsteigta par tik negaidītu satikšanos ne mazāk kā viņas vīrs.
– Tu… no kurienes šeit? – iespieda Juris aizžņaugtā balsī.
– Es… vienkārši… tas… bet tu kāpēc šeit? Kopš kura laika strādā par kurjeru DPD? Es speciāli nesūtīju tajā uzņēmumā…
– Kopš tā laika, kad tu aizbrauci pie vecmāmiņas, – ar rūgtumu noteica Juris.
Viņš atcerējās, kā pa tālruni paziņoja, ka pasūtījumam nonāks lejā sieva.
– Tātad, atnāci pēc sūtījuma vīram? Veikli tev sanāk… Bet es taču tiešām ticēju, ka tu rūpējies par vecmāmiņu. Uztraucos, raizējos par viņu. Labi, ka neaizbraucu turp, lai apciemotu jūs abas. Izskatītos smieklīgi.
Rūgtums iekšpusē kļuva liels, bet Juris centās saņemties. Lai kā arī Līga būtu rīkojusies, viņam nevajadzēja krist zem sava godīguma līmeņa.
– Jautājums tikai viens – kā tev trūka? Cik ilgi grasījies slēpt no manis? Vai plānoji iet jau tuvākajā laikā?
Grūti bija noturēt emocijas sevī, bet tomēr izdevās tās kontrolēt, lai gan tam bija jāpieliek daudz spēka, ieslēdzot visas sāpes un rūgtumu sevī.
– Vai mēs varam parunāt vēlāk? Es negrasos no tevis aiziet. Tas ir tikai pārpratums. Jānis man deva to, ko tu nevarēji dot, bet es mīlu tikai tevi. Ar viņu viss nav pa īstam. Tas… Uzskati, ka tā ir tikai samaksa par visām dārgajām dāvanām, ko viņš man uzdāvināja, kuras tu nekad nebūtu varējis atļauties.
Samaksa? Viņa sieva tik ļoti alkst pēc šiem nieciņiem, ka bija gatava par tiem maksāt šādā veidā? Nē… Samaksa par to ir viņu laulība. Piedot sievai, palaist viņai to garām un izlikties, ka nekas nav noticis, Juris neplānoja. Skatoties uz sievieti, viņš saprata, ka šis ir viņu stāsta gals. Ne piles nožēlas, ne vienas emocijas nožēlas. Viņa uzskatīja sevi par taisnīgu, pat nedomāja, ka kaut ko darīja nepareizi. Vienkārši skatījās acīs vīram un teica, ka viņš kaut ko nevarēja viņai dot.
– Paraksti, paņem sūtījumu un ej. Man jāstrādā, – ledainā tonī noteica Juris.
Līga lūdza vīru nestrēbt karstu, nomierināties un sagaidīt viņas atgriešanos, lai par visu parunātu. Tomēr gaidīt viņš nevarēja. Juris neatcerējās, kā viņš izvadāja atlikušos sūtījumus, kā atgriezās mājās, bet skaidri atcerējās, kā iesniedza pieteikumu un vāca viņas mantas. Viņam bija grūti to visu darīt, bet vilkt garumā un dot pat mazāko iespēju izlūgties piedošanu viņš negrasījās.
Viņa taču lieliski zināja, kā Juris attiecas pret tāda veida darbībām. Ja tā gribēja peldēties zeltā un greznībā, kāpēc bija precējusies ar viņu? Viņa taču zināja, ka viņš daudz ko nevarēs dot. Un tomēr izgāja, lai meklētu citus veidus, kā iegūt dārgas dāvanas?.. Juris pukojās pats uz sevi par nespēju dot sievai visu nepieciešamo, bet drīz atnāca atvieglojums. Viņa precīzi zināja, ar ko saista savu dzīvi. Nevajadzēja par visu vainot tikai sevi.
Kad Līga atgriezās, Juris norādīja uz čemodāniem. Viņš nevarēja piedot un pieņemt viņu atpakaļ, neskatoties uz lūgumiem uzklausīt, dot viņai iespēju paskaidroties. Bet viņa teica …
– Es tevi mīlu! Kā tu nesaproti? Kurš vēl būs tik rūpīgs pret mani? Kurš sargās un mīlēs tikpat stipri? Tas vīrietis… tas bija prāta aptumsums. Viņš skaisti aplidoja, dāvināja dārgas dāvanas un piedāvāja padzīvot kopā ar viņu greznā mājā, kamēr viņa sieva gulēs saglabāšanā. Es saprotu, ka rīkojos briesmīgi. Man nevajadzēja ļauties kārdinājumam, bet es neko vairs nevaru mainīt. Lūdzu tevi, nepamet mani. Es nevarēšu bez tevis. Mēs ar tevi esam divas pusītes. Pats liktenis mūs savienoja. Tu nevari vienkārši ņemt un pārtraukt mūsu attiecības.
Juris klausījās sievā. Ar katru viņas vārdu smaids uz viņa lūpām kļuva plašāks, un skumjas it kā pat nomierinājās.
– Tev taisnība – vienkārši tā es arī neko nebūtu pārtraucis. Tu pati to izdarīji. Un vēl tev taisnība arī citā – neko vairs nevar mainīt. Ja pats liktenis, kā tu saki, mūs savienoja, tad tas pats arī izšķīra. Un esmu ļoti priecīgs, ka viss atklājās tagad, kamēr mēs neesam iegādājušies kopīgu īpašumu un neesam radījuši ģimenes papildinājumu. Vēlāk uzzināt patiesību būtu vēl trakāk. Ej Līga, jo es nekad nespēšu tev piedot.
Līga bija spiesta aiziet. Viņa nepārstāja rakstīt vīram ziņas un zvanīt, līdz pēdējam cerēja, ka varēs izvairīties no iznākuma. Juris bija pārāk ērts, lai viņu zaudētu. Neviens cits tā nerūpētos par viņu, nedarītu lielāko daļu mājas darbu un nepildītu viņas kaprīzes. Līga to lieliski zināja, sapņoja atgūt vīrieti, bet zaudēja viņu galīgi.
Juris savukārt spēja nomierināties un sākt dzīvot tālāk. Viņam bija grūti atzīt, ka trīs gadu laulība izrādījās liela kļūda, bija bail domāt, cik vēl tādu vīriešu bija viņa sievas dzīvē šajā laikā… tomēr viņš priecājās, ka viss atklājās. Juris sāka dzīvot sev.
Viņš beidzot varēja nopirkt jaunu mašīnu, sāka krāt savam sapnim – sava uzņēmuma atvēršanai. Vīrietis nesteidzās meklēt jaunas attiecības. Viņš zināja, ka debesīs viss jau ir izlemts, un viss notiks noteiktā laikā. Vajadzēja nodarboties ar aktuālajām lietām un neskatīties tālu nākotnē. Laime var atnākt jebkurā brīdī. Un, kad tā atnāks, vīrietis klusi teiks: „Es tevi gaidīju.”
