Juris pacēla acis un sastinga uz vietas, skatoties uz… savu sievu. Tērpta dārgā, greznā kleitā, Līga stāvēja un šūpojās, pārsteigta par tik negaidītu satikšanos ne mazāk kā viņas vīrs.
– Tu… no kurienes šeit? – iespieda Juris aizžņaugtā balsī.
– Es… vienkārši… tas… bet tu kāpēc šeit? Kopš kura laika strādā par kurjeru DPD? Es speciāli nesūtīju tajā uzņēmumā…
– Kopš tā laika, kad tu aizbrauci pie vecmāmiņas, – ar rūgtumu noteica Juris.
Viņš atcerējās, kā pa tālruni paziņoja, ka pasūtījumam nonāks lejā sieva.
– Tātad, atnāci pēc sūtījuma vīram? Veikli tev sanāk… Bet es taču tiešām ticēju, ka tu rūpējies par vecmāmiņu. Uztraucos, raizējos par viņu. Labi, ka neaizbraucu turp, lai apciemotu jūs abas. Izskatītos smieklīgi.
Rūgtums iekšpusē kļuva liels, bet Juris centās saņemties. Lai kā arī Līga būtu rīkojusies, viņam nevajadzēja krist zem sava godīguma līmeņa.
– Jautājums tikai viens – kā tev trūka? Cik ilgi grasījies slēpt no manis? Vai plānoji iet jau tuvākajā laikā?
Grūti bija noturēt emocijas sevī, bet tomēr izdevās tās kontrolēt, lai gan tam bija jāpieliek daudz spēka, ieslēdzot visas sāpes un rūgtumu sevī.
– Vai mēs varam parunāt vēlāk? Es negrasos no tevis aiziet. Tas ir tikai pārpratums. Jānis man deva to, ko tu nevarēji dot, bet es mīlu tikai tevi. Ar viņu viss nav pa īstam. Tas… Uzskati, ka tā ir tikai samaksa par visām dārgajām dāvanām, ko viņš man uzdāvināja, kuras tu nekad nebūtu varējis atļauties.
Samaksa? Viņa sieva tik ļoti alkst pēc šiem nieciņiem, ka bija gatava par tiem maksāt šādā veidā? Nē… Samaksa par to ir viņu laulība. Piedot sievai, palaist viņai to garām un izlikties, ka nekas nav noticis, Juris neplānoja. Skatoties uz sievieti, viņš saprata, ka šis ir viņu stāsta gals. Ne piles nožēlas, ne vienas emocijas nožēlas. Viņa uzskatīja sevi par taisnīgu, pat nedomāja, ka kaut ko darīja nepareizi. Vienkārši skatījās acīs vīram un teica, ka viņš kaut ko nevarēja viņai dot.
– Paraksti, paņem sūtījumu un ej. Man jāstrādā, – ledainā tonī noteica Juris.
Līga lūdza vīru nestrēbt karstu, nomierināties un sagaidīt viņas atgriešanos, lai par visu parunātu. Tomēr gaidīt viņš nevarēja. Juris neatcerējās, kā viņš izvadāja atlikušos sūtījumus, kā atgriezās mājās, bet skaidri atcerējās, kā iesniedza pieteikumu un vāca viņas mantas. Viņam bija grūti to visu darīt, bet vilkt garumā un dot pat mazāko iespēju izlūgties piedošanu viņš negrasījās.
Viņa taču lieliski zināja, kā Juris attiecas pret tāda veida darbībām. Ja tā gribēja peldēties zeltā un greznībā, kāpēc bija precējusies ar viņu? Viņa taču zināja, ka viņš daudz ko nevarēs dot. Un tomēr izgāja, lai meklētu citus veidus, kā iegūt dārgas dāvanas?.. Juris pukojās pats uz sevi par nespēju dot sievai visu nepieciešamo, bet drīz atnāca atvieglojums. Viņa precīzi zināja, ar ko saista savu dzīvi. Nevajadzēja par visu vainot tikai sevi.
Kad Līga atgriezās, Juris norādīja uz čemodāniem. Viņš nevarēja piedot un pieņemt viņu atpakaļ, neskatoties uz lūgumiem uzklausīt, dot viņai iespēju paskaidroties. Bet viņa teica …
– Es tevi mīlu! Kā tu nesaproti? Kurš vēl būs tik rūpīgs pret mani? Kurš sargās un mīlēs tikpat stipri? Tas vīrietis… tas bija prāta aptumsums. Viņš skaisti aplidoja, dāvināja dārgas dāvanas un piedāvāja padzīvot kopā ar viņu greznā mājā, kamēr viņa sieva gulēs saglabāšanā. Es saprotu, ka rīkojos briesmīgi. Man nevajadzēja ļauties kārdinājumam, bet es neko vairs nevaru mainīt. Lūdzu tevi, nepamet mani. Es nevarēšu bez tevis. Mēs ar tevi esam divas pusītes. Pats liktenis mūs savienoja. Tu nevari vienkārši ņemt un pārtraukt mūsu attiecības.
Juris klausījās sievā. Ar katru viņas vārdu smaids uz viņa lūpām kļuva plašāks, un skumjas it kā pat nomierinājās.
– Tev taisnība – vienkārši tā es arī neko nebūtu pārtraucis. Tu pati to izdarīji. Un vēl tev taisnība arī citā – neko vairs nevar mainīt. Ja pats liktenis, kā tu saki, mūs savienoja, tad tas pats arī izšķīra. Un esmu ļoti priecīgs, ka viss atklājās tagad, kamēr mēs neesam iegādājušies kopīgu īpašumu un neesam radījuši ģimenes papildinājumu. Vēlāk uzzināt patiesību būtu vēl trakāk. Ej Līga, jo es nekad nespēšu tev piedot.
Līga bija spiesta aiziet. Viņa nepārstāja rakstīt vīram ziņas un zvanīt, līdz pēdējam cerēja, ka varēs izvairīties no iznākuma. Juris bija pārāk ērts, lai viņu zaudētu. Neviens cits tā nerūpētos par viņu, nedarītu lielāko daļu mājas darbu un nepildītu viņas kaprīzes. Līga to lieliski zināja, sapņoja atgūt vīrieti, bet zaudēja viņu galīgi.
Juris savukārt spēja nomierināties un sākt dzīvot tālāk. Viņam bija grūti atzīt, ka trīs gadu laulība izrādījās liela kļūda, bija bail domāt, cik vēl tādu vīriešu bija viņa sievas dzīvē šajā laikā… tomēr viņš priecājās, ka viss atklājās. Juris sāka dzīvot sev.
Viņš beidzot varēja nopirkt jaunu mašīnu, sāka krāt savam sapnim – sava uzņēmuma atvēršanai. Vīrietis nesteidzās meklēt jaunas attiecības. Viņš zināja, ka debesīs viss jau ir izlemts, un viss notiks noteiktā laikā. Vajadzēja nodarboties ar aktuālajām lietām un neskatīties tālu nākotnē. Laime var atnākt jebkurā brīdī. Un, kad tā atnāks, vīrietis klusi teiks: „Es tevi gaidīju.”
