Aiva pagriezās pret mani. Pirmo reizi visas sarunas laikā paskatījās man acīs.
– Viņa teica: vai nu tu esi mana meita, un neviens cits vairs, vai arī ej prom. Nekādas iepriekšējās dzīves. Nekādu draudzeņu no Rīgas. Nekādu zvanu. Tu esi mana, un punkts. It kā es būtu lieta, ko viņa pazaudēja un atrada. Un tagad nevienam neatdos.
Es ne uzreiz sapratu.
– Viņa aizliedza tev sazināties ar mani?
– Viņa neaizliedza. Viņa nostādīja izvēles priekšā. Katru reizi, kad es ņēmu telefonu, viņa teica: tu atkal pie saviem rīdziniekiem? Tātad es tev neesmu vajadzīga. Tātad tu aiziesi. Pametīsi un aiziesi. Bet es nevarēju redzēt, kā viņa pārdzīvo. Es četrdesmit gadus gaidīju šo sievieti. Četrdesmit gadus gribēju, lai kāds mani nosauc par meitu. Un re, viņa sauc – bet man jāizvēlas?
Es klusēju. Tāpēc, ka sapratu. Neatbalstīju – bet sapratu.
– Un tu izvēlējies viņu.
– Jā. Es nomainīju numuru. Palūdzu paziņai savākt mantas no dzīvokļa. Un kļuvu par meitu. Par to meitu, kuru viņa gribēja – paklausīgu, blakus, neviena cita vairāk.
Aiva skatījās uz savām rokām. Pirksti miltos, zem nagiem – baltas svītras uz īsi apgrieztajiem nagiem.
– Divarpus gadi blakus viņai. Pēc tam mammai sākās problēmas. Bija smagi. Es kopu viņu astoņus mēnešus. Vārīju buljonu, mainīju veļu, vadāju. Viņa aizgāja oktobrī. Es sēdēju blakus.
Aiva to pateica bez liekām emocijām. Sausā, mierīgā balsī. Tāpat kā toreiz, manā virtuvē, kad stāstīja par valsts iestādi kur viņa dzīvoja. Ieskatījās sāpīgajā vietā, pārliecinājās, ka ir dzīva, un gāja tālāk.
– Pēc atvadām es paliku viena. Māja nav mana – viņa to atstāja brāļadēlam, kurš zvanīja reizi gadā. Es īrēju istabu pie saimnieces dažas ielas tālāk. Iekārtojos šeit, maiznīcā. Un katru dienu domāju – vajag piezvanīt Mārai. Uzrakstīju numuru. Nenospiedu izsaukumu. Atkal uzrakstīju. Atkal nenospiedu.
– Bet tā arī nepiezvanīji.
– Nevarēju. Kā es varēju piezvanīt, Māra? Es pametu tevi. Vienīgo cilvēku, kurš gaidīja. Tu taču gaidīji? Trīs gadus?
Es pamāju.
– Gaidīju.
– Redzi. Un es to zināju. Un tieši tāpēc nevarēju. Tāpēc, ka tu gaidīji – bet es klusēju. Tāpēc, ka tu glabāji manu koferi – es tevi pazīstu, tu neizmestu – bet es pat neuzrakstīju. Nepaskaidroju. Neko. Kā pēc tā visa uzrakstīt numuru un pateikt “čau, tā esmu es”?
Es ilgi klusēju. Skatījos uz ielu – mazu, klusu, ar sirmām mājām un kailiem kokiem. Pilsēta, kurā mana draudzene nodzīvoja trīs gadus. Kurp viņa atbrauca pēc mātes mīlestības. Kur šī mīlestība izrādījās ar nosacījumiem un beidzās ar izziņām. Aiva visu mūžu meklēja “savējos”. Brauca simtiem kilometru, nogrieza pagātni, cieta svešus noteikumus. Bet “savējie” bija blakus. Es arī biju viņas ģimene. Bet viņa to neredzēja – jo ģimene viņai nozīmēja tikai vienu vārdu. Mamma.
– Aiva, koferi. Brūno, ar norauto ritenīti. Es nodevu autoostas bagāžas glabātavā. Viss ir vietā – džemperis, albums, lādīte. Atvēru – citādi es tevi neatrastu. Bet visu noliku atpakaļ.
– Tu atvedi koferi, – viņa čukstus atkārtoja.
– Un sevi atvedu.
– Es domāju – nedēļu. Maksimums divas.
Viņa nepabeidza. Novērsās. Es nemierināju. Nesāku teikt “viss ir kārtībā” vai “es nedusmojos” vai “aizmirsti”. Es vienkārši sēdēju blakus. Kā viņa kādreiz sēdēja blakus man. Ar zefīru un dzērienu. Bez padomiem. Bez pareiziem vārdiem. Vienkārši – biju blakus. Pēc minūtes Aiva iztaisnojās. Noslaucīja acis ar plaukstas virspusi. Uz vaiga palika balta svītra no miltiem.
– Man te nav ko atstāt, – viņa klusi teica. – Istaba īrēta. Maiznīcā aizvietotāju atradīs nedēļas laikā. Mantas – divi maisiņi.
– Tad braucam mājās.
– Mājās?
– Pie manis. Dzīvoklis Purvciemā. Šauri, protams, būs. Bet mēs tiksim galā.
Viņa pakratīja galvu. Ne atteikums – neticība.
– Māra. Es trīs gadus klusēju.
– Es zinu, cik ilgi.
Mēs paņēmām koferi no bagāžas glabātavas. Es nesu savu somu, Aiva satvēra kofera rokturi. Tas ripoja pa autoostas grīdu, sasvēries uz sāniem – viens ritenītis norauts, otrs tik tikko griežas. Aiva apstājās. Pārbrauca ar pirkstu pār vietu, kur agrāk bija ritenītis – gluda plastmasa, nodilusi līdz baltumam.
– Tas trīs gadus tā nostāvēja, – es teicu. – Pieliekamajā. Starp gludināmo dēli un eglīšu rotājumiem.
– Gaidīja, – teica Aiva.
Es satvēru koferi no otras puses. Mēs to nesām divatā – cauri autoostai, garām kasēm un sarakstam, uz peronu. Februāra vējš pūta no Gaujas, bet man nebija auksti. Uz tablo iedegās: “Rīga. Atiešana 16:20”. Aiva apstājās.
– Māra. Paldies, ka atvēri.
Es pasmaidīju.
– Tas ir Mārtiņš. Paklupa aiz kofera un teica – pietiek gaidīt.
– Gudrs puika.
– Viss manī.
Mēs gājām uz autobusu. Koferis starp mums svērās uz sāniem, bet nekrita. Mēs to turējām. Mēs smējāmies.
