Mēs ar Lauru bijām tuvas draudzenes gandrīz piecus gadus. Mūsu pazīšanās sākās pavisam parasti – mēs strādājām vienā stāvā kādā no Jelgavas lielākajiem pašvaldības uzņēmumiem.
Es, Gunta, tolaik strādāju par grāmatvedi, bet Laura bija personāla speciāliste. Sākumā mēs vienkārši saskrējāmies pie kafijas automāta, apspriedām jaunākos darba kārtības jautājumus un pasmējāmies par priekšniecības dīvainībām.
Laura bija neuvērtējami dzīvespriecīga, viņa vienmēr zināja jaunākos pilsētas notikumus un ar viņu bija viegli runāt par jebko – no dārza darbiem līdz pat jaunākajām filmām.
Man šķita, ka šī draudzība ir viens no tiem retajiem gadījumiem pieaugušā vecumā, kad ar cilvēku uzreiz izveidojas dabisks kontakts. Mēs sākām kopā doties pusdienās uz tuvējām kafejnīcām Pasta ielas rajonā.
Tie bija patīkami pārtraukumi darba dunā, kuros varēja atslēgties no skaitļiem un dokumentiem. Laura vienmēr prata uzlabot garastāvokli, un es patiešām novērtēju mūsu sarunas.
Pirmā dīvainā situācija, kurai es tajā brīdī nemaz nepievērsu vajadzīgo vērību un pat neaizdomājos par kaut ko aizdomīgu, notika aptuveni pusgadu pēc tam, kad mūsu ikdienas sarakstes un tikšanās bija kļuvušas par ciešu un uzticamu draudzību.
Atceros, ka tajā dienā valdīja visai nepatīkams, auksts un vējains ziemas pusdienlaiks, tāpēc mēs nolēmām patverties un ieturēt maltīti kādā nelielā, mājīgā Jelgavas restorānā tepat netālu no Hercoga Jēkaba laukuma.
Mēs abas pasūtījām standarta kompleksās pusdienas, kas tolaik mūsu pilsētā maksāja pavisam saprātīgi – aptuveni sešus vai septiņus eiro par porciju. Taču, kad pienāca pats pēdējais brīdis norēķināties par paēstajām pusdienām, Laura pēkšņi un visai satraukti sāka mēģināt kaut ko uziet savas lielās rokassomas pašā apakšā, it kā pēkšņi būtu atskārtusi, ka kaut kas svarīgs ir pazudis.
— Ak, nē… Gunta, iedomājies, es laikam maku esmu atstājusi mājās uz virtuves galda! — viņa teica ar tik patiesi sarūgtinātu sejas izteiksmi, ka man ne mirkli neradās šaubas. — Vai tu nevarētu mani šoreiz izglābt? Es tev tūlīt vakarā vai rīt no rīta atdošu.
Es, protams, piekritu. Man nebija grūti samaksāt tos dažus eiro par draudzeni. Mēs izgājām ārā, viņa vēlreiz pateicās, un mēs atgriezāmies darbā. Tajā vakarā naudu viņa neatsūtīja, un arī nākamajā dienā nē. Es nodomāju – nieks vien ir, negribas sākt runāt par tik sīkām summām, varbūt cilvēkam tiešām piemirsās.
Dīvainās sakritības un “aizmāršīgā” daba
Taču situācija sāka atkārtoties ar apskaužamu regularitāti. Pēc mēneša stāsts bija tāds pats – “maku aizmirsu citā somā”. Pēc tam – “kartes terminālis laikam negrib ņemt pretī manu karti, samaksā tu, es pēc tam pārskaitīšu”.
Dažreiz viņa tiešām naudu atdeva, bet biežāk tas vienkārši palika gaisā karājoties. Es sāku pamanīt dīvainu likumsakarību: ja mēs gājām uz vienkāršu “paņemt kafiju līdzi” vietu, viņai nauda vienmēr atradās. Bet, tiklīdz mēs sēdāmies pie galdiņa un pasūtījām pilnvērtīgu maltīti, viņas maks kļuva par “neredzamo objektu”.
Vienā no reizēm es pat mēģināju situāciju vērst par joku:
— Laura, varbūt man tev dzimšanas dienā jānopērk tāda ķēdīte makam, kādu bērniem pie darba biksēm liek? Lai tu to nekad vairs neaizmirstu mājās.
Viņa tikai sirsnīgi pasmējās, pat nepamirkšķinot aci:
— Ai, Gunta, tu jau zini, ka es esmu tāda gaisagrābsle! Man galva pilna ar visādām idejām, par tādām piezemētām lietām kā nauda es bieži vien vienkārši aizmirstu.
Es toreiz arī pasmaidīju, bet iekšēji jau sāka krāties tāda nepatīkama pēcgarša. Man kā grāmatvedei, kura pieradusi pie precizitātes, šāda attieksme šķita dīvaina. Es sāku pamanīt, ka Laura pasūta dārgākos ēdienus ēdienkartē tieši tajās reizēs, kad maks “it kā” bija palicis mājās.
Es jutu, ka mana labvēlība un nevēlēšanās strīdēties tiek izmantota, bet man joprojām bija neērti to pateikt tieši sejā. Mēs taču esam pieaugušas sievietes, draudzenes… kā es tagad sākšu prasīt desmit eiro par pagājušās nedēļas karbonādi?
Dzimšanas dienas vakars restorānā
Viss nonāca līdz kulminācijai manā 48. dzimšanas dienā. Bija drēgns februāra vakars, un es biju nolēmusi uzaicināt Lauru uz vakariņām vienā no labākajiem Jelgavas restorāniem.
Es šo vakaru plānoju kā svētkus pati sev. Mēs bijām rezervējušas galdiņu jau laicīgi. Laura sarakstē jūsmoja par to, cik lieliski mēs nosvinēsim un cik ļoti viņa gaida šo pasēdēšanu.
Tajā vakarā es biju saposusies, biju saņēmusi daudz jauku zvanu no radiem, un mans garastāvoklis bija tiešām pacilāts. Mēs apsēdāmies pie galdiņa, pasūtījām uzkodas, katra pa pamatēdienam un pat pudeli laba vīna. Laura pasūtīja dārgāko steiku ēdienkartē un vēl divus dažādus desertus.
“Šodien taču ir tavi svētki, vajag sevi un arī mani palutināt par godu tev!” viņa priecīgi teica. Es klusībā cerēju – varbūt viņa mani pārsteigs ar kādu dāvanu vai vismaz puķu pušķi? Bet nē, dāvanas nebija. Viņa teica, ka dāvana “vēl nav pienākusi no interneta veikala”, bet solīja to atnest uz darbu nākamnedēļ.
Vakars ritēja omulīgi, līdz brīdim, kad viesmīlis atnesa rēķinu. Kopējā summa bija visai iespaidīga – Latvijas pilsētas mērogiem tie bija gandrīz simts eiro. Laura pēkšņi apklusa. Viņa sāka lēni un ļoti teatralizēti pārmeklēt savu somu, izņemot ārā lūpukrāsu, salvetes, atslēgas… un tad sekoja šī tik labi zināmā nopūta.
— Gunta… Tu man neticēsi, bet es šodien pārģērbos un maku atstāju otrā jakā… Vai tu varētu atkal šoreiz norēķināties? Es tiešām rīt pat no rīta tev visu atdošu, apsolu!
Tajā mirklī manā galvā it kā kaut kas noklikšķēja. Es vairs neizjutu līdzi jūtību vai neērtību. Es jutu tikai aukstu un skaidru pārliecību, ka šim teātrim ir jābeidzas tieši tagad un šeit.
— Nē, Laura, — es teicu pavisam mierīgi, skatoties viņai tieši acīs. — Es nevaru un es arī netaisos šoreiz maksāt tavu daļu.
Laura tajā mirklī uz brīdi apklusa un negaidot vairs neatrada nevienu vārdu, ko piebilst. Viņas sejā bija nolasāms patiess izbrīns un neliels apmulsums, kas pavisam drīz pārvērtās tādā kā nepatīkamā un klusā neapmierinātībā, it kā es būtu pateikusi kaut ko pilnīgi negaidītu un viņai personīgi ļoti nepatīkamu.
— Bet kā tad mēs norēķināsimies? Man tiešām nav līdzi ne centa skaidrā naudā! — viņa teica, un viņas balsī pirmo reizi parādījās ass tonis.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kā noslēdzās šis negaidītais vakars, kur pēkšņi atradās Lauras nauda un kāpēc mūsu piecu gadu draudzība izbeidzās vienā mirklī
