Es izvilku savu telefonu un pavisam mierīgi noteicu:
— Laura, mēs abas dzīvojam 2026. gadā. Tev rokās ir jaunākais viedtālrunis. Nestāsti man, ka tev tajā nav bankas lietotnes. Tu vari veikt zibmaksājumu uz manu kontu vai vienkārši samaksāt ar telefonu pie termināļa. Vai arī tavs telefons arī ir “aizmirsis”, kā pieslēgties internetam?
Viņa sāka kko minstināties par to, ka viņai esot aizmirsta parole un vispār viņa neprotot tādus sarežģītus maksājumus veikt pašas spēkiem. Es vairs neklausījos šajos attaisnojumos. Es pasaucu viesmīli un pavisam vienkārši palūdzu rēķinu sadalīt precīzi uz pusēm.
Savu daļu es apmaksāju nekavējoties. Laura sēdēja sārta kā biete, viņas pirksti nervozi bungoja pa galdu. Redzot, ka es tiešām nepiekāpšos un netaisos viņu “glābt” savā pašas dzimšanas dienā, pēkšņi notika brīnums.
Viņa atvēra savu telefonu, un burtiski pēc trim sekundēm maksājums terminālī tika apstiprināts. Izrādījās, ka viņai nebija nekādu problēmu ne ar paroli, ne ar lietotni.
Viņai vienkārši bija ļoti ērti piecus gadus dzīvot uz mana rēķina, izmantojot manu vēlmi būt “labajai draudzenei”, kura nekad nerada problēmas. Mēs izgājām no restorāna pilnīgā klusumā. Viņa neuzrakstīja “paldies par vakaru”, un arī es nejutu vajadzību vairs attaisnoties.
Secinājums par cilvēka vērtību
Pēc šī vakara mūsu komunikācija darbā kļuva tikai un vienīgi formāla. Laura vairs nekad nepiestāja pie mana kafijas automāta. Tikai pēc pāris dienām es saņēmu no viņas īsu un visai nepatīkamu ziņu: “Es nedomāju, ka pāris desmiti eiro tev ir svarīgāki par mūsu daudzu gadu draudzību. Tu esi ļoti mainījusies, Gunta. Žēl.”
Es ilgi domāju par šo teikumu un sapratu, ka viņai ir taisnība – es tiešām biju mainījusies. Es biju beidzot sākusi cienīt pati sevi un savu godīgi nopelnīto naudu.
Šī situācija man iemācīja vērtīgu stundu: cilvēki nevis “aizmirst” lietas, bet gan viņi “aizmirst” cienīt tos, kas viņiem ir blakus. Ja kāds pastāvīgi izmanto tavu labvēlību un rēķinās ar to kā ar pašsaprotamu lietu, tā nav draudzība.
Tas ir parasts aprēķins, kas ietērpts glītos vārdos par gaisīgumu un aizmāršību.
Es neuzskatu, ka esmu zaudējusi draudzeni. Es uzskatu, ka esmu atguvusi savu pašcieņu un mieru. Tagad, kad dodos pusdienās ar jauniem paziņām, es vienmēr uzreiz saku – katrs maksā par sevi. Un tie, kas tiešām ir mani draugi, par to nekad nav apvainojušies.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pievērtu acis draudzības vārdā vai tomēr novilktu stingru robežu, pat ja tas nozīmē attiecību beigas?
