Tieši tāpēc es mācos nestiept to, kas man nepieder. Vēl jo vairāk strādāt veča vietā, kas dirnēs uz dīvāna kamēr es auklēšu viņa bērnus. Tev tas tiešām šķiet normāli? Slotu viņš nav redzējis. Es pilnīgi izturēt tādus nevaru
Es apgāzu pēdējo pankūku un pametu to gaisā, lai Miķelis, mans piecgadnieks, sasistu plaukstas. Māra, trīsgadīga nopietna jaunkundze, sēdēja uz krēsla ar žirafes lelli un skaidroja tai, manuprāt, visai pieklājīgā franču valodā: “bonjour, monsieur”. Telefons vibrēja uz palodzes, neatlaidīgi pieprasot uzmanību. Es izslēdzu plīti, noliku šķīvi ar sārtajām pankūkām uz galda un pacēlu cauruli.
— “Lelde, čau. Tu esi mājās? Varam satikties laukumā? Steidzami jārunā,” — ekrānā mirgoja ziņa no Līgas.
— Mamm, vai pankūkai ir cepure? — nopietni jautāja Māra, izzvejojot pašu biezāko.
— Ir, — es pasmaidīju. — To sauc “skābais krējums”. Un vēl “ievārījums”.
Miķelis iekodās un piemiedza acis kā kaķēns saulē.
— Mamm, vai es pēc tam drīkstu skatīties multeni par dinozauriem? — viņš nomurmināja ar pilnu muti.
— Drīksti desmit minūtes, — es atbildēju. — Bet vispirms ģērbjamies. Līga sauc. Izskatās, ka viņai kaut kas noticis.
— Tā ir tā, kurai vīrs vienmēr ir mājās? — dēls precizēja. — Viņš neiet uz darbu, jo viņam ir “svarīgas lietas”?
— Miķeli, — es viņu maigi apturēju, — mēs neapspriežam pieaugušos, sarunāts?
— Sarunāts, — viņš samiernieciski pamāja. — Bet, ja nu kas, es viņam varu parādīt, kā dinozauri strādāja ar asti.
Mēs ātri saģērbāmies un izgājām pagalmā. Augusta saule piemiedza ar aci no māju aizmugures, smilšu kaste gurkstēja zem bērnu zābakiem, bet uz soliņa jau sēdēja Līga — bāla un noraizējusies.
— Lelde, — viņa apskāva mani ar vienu roku, ar otru pieturot dēlu, apaļvaidzīgu zēnu dzeltenā panamas cepurē. — Es vairs nezinu, ko darīt.
— Piesēdīsim, — es ierosināju. — Kas noticis?
— Nauda beidzas, — Līga pārbrauca ar plaukstu pār seju. — Es netieku galā. Dāvis aug, viņam visu vajag, bet mums… nu, tu pati zini. Kārlis joprojām ir “sevis meklējumos”.
— Tu teici, ka gribi atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, — es atgādināju. — Kā ir ar bērnudārzu?
— Valsts dārziņos neņem. Privātajos ir kosmiskas cenas. Es nepavilkšu.
Viņa apklusa. Laukumā kāds uzauca “padod bumbu”, vējš atnesa svaigi pļautas zāles smaržu. Es klausījos un jutu, kā parādās ierastā vēlme visu salabot.
Bet otra balss — mana — atgādināja par robežām
— Kamēr bērni spēlējas, pastāsti sīkāk, — es palūdzu.
— Tu jau zini, — es teicu, — es nenosodu. Tikai godīgi: man ir divi, privātstundas, māja. Es nogurstu.
— Tu esi stipra, — Līga nopūtās. — Es tā nevaru.
— Es vienkārši izvēlējos citādāk, — es paraustīju plecus.
Trīsdesmit viena gada vecumā es nolēmu, ka vēlos bērnus, pat ja blakus nebūs vīra. Tā arī notika. Paternitāte palika noslēpums to īpašniekiem, un man tas bija ērti. Es pasniedzu franču valodu privātskolā, bet šobrīd biju paņēmusi atvaļinājumu un vadīju stundas mājās. Naudas pietika, troksnis dzīvoklī bija paredzams un mīļš. Man patika, ka mūsu rīta “bonjour” skan skaļāk par jebkuru grauzdiņu.
— Tu vienmēr esi pārliecināta, — noteica Līga. — Bet es… es esmu kā vāvere ritenī.
— Saki tieši, — es palūdzu. — Ko tu vēlies?
— Tu pati toreiz teici: “Met viņu mierā,” — Līga sažņaudza pirkstus. — Bet es biju stāvoklī. Nevarēju.
— Un arī tagad nevari, — es mierīgi apstiprināju. — Saprotu, ir bail. Bet lēmumi tik un tā jāpieņem tev.
— Es lūdzu Kārli atrast kādu papildu darbu, — viņa sāka ātri runāt. — Viņš sola: “Ar pirmdienu sākšu.” Bet pirmdienas mums vienmēr ir cerību svētki. Pēc tam viņam atkal “neaiziet”, “nenovērtē”, “vajag laiku”.
— Tu gribi atgriezties darbā? — es precizēju.
— Gribu. Man patīk pārdot, komunicēt. Bet Dāvi nav kam atstāt.
— Algot aukli?
— Dārgi. Un privātais dārziņš arī. Bet valsts dārziņā nav vietu.
Viņa paskatījās, kā Miķelis būvē ceļu no korķīšiem, bet Māra māca Dāvim teikt “merci”. Es redzēju, uz ko tas viss virzās.
— Saki tieši, — es atkārtoju.
— Lelde, — Līga ievilka elpu. — Tu taču esi mājās. Un tev jau ir divi. Tev nebūtu grūti… pasēdēt ar Dāvi?
— Reizēm? — es precizēju. — Vai katru dienu?
— Kamēr esmu darbā. No desmitiem līdz sešiem. Es viņu atvestu pie tevis. Viņš ir labs zēns.
— Līga, — es runāju maigi, bet skaidri, — aukle ir darbs. Ja es būšu ar tavu bērnu pilnu dienu, tas ir darbs. Ar samaksu.
— Samaksu? — viņa samirkšķināja acis. — Mēs taču esam draudzenes. Vai tad draugi ņem naudu?
— Draugi neuzveļ draugiem savu atbildību, — es atbildēju. — Man ir savi bērni, savas stundas, savs izdegums vakarā. Trešais bērns — tā ir cita kārtība, režīms, riski.
— Bet tev taču tāpat jāsēž mājās. — Līga uzliesmoja. — Tu pati paņēmi atvaļinājumu.
Lasi vēl: Kā es pārmācīju savu bezkaunīgo kolēģi Māri, kurš vienmēr “nejauši” aizmirsa maku mājās
— Atvaļinājumu, lai būtu kopā ar saviem bērniem, — es atgādināju. — Un lai neizdegtu.
— Tu pat nepajautāji, cik es varu samaksāt, — viņa aizvainoti teica. — Varbūt pusi algas atdotu.
— Cik? — es pajautāju.
— Es domāju… — viņa samulsa. — Ka tas būs… draudzīgi.
— Respektīvi, bez maksas, — es rezumēju. — Un regulāri.
— Jā. Nu, kamēr mēs izķepurosimies, — Līga izdvesa.
— Bet Kārlis? — es pajautāju.
— Viņš “nemāk ar bērniem”. Nervozē. Viņam tagad ir svarīgs posms — viņš meklē aicinājumu.
— Jau trešo gadu, — es sausi noteicu.
— Tu nesaproti. — viņa uzliesmoja. — Ja es aiziešu, viņš salūzīs. Es nevaru.
— Tev nav pienākuma glābt pieaugušu vīrieti, — es sacīju. — Un man nav pienākuma aizlāpīt jūsu caurumu.
— Tātad tu atsaki? — balsī ieskanējās metālisks tonis.
— Jā, — es izturēju viņas skatienu. — Vienreizēji — jā. Ja steidzami. Draudzības vārdā — jā. Sistēmiski — nē.
— Cik gan tu esi… — Līga nevarēja atrast vārdus. — Bez sirds.
— Es saudzēju savus bērnus un sevi, — es teicu. — Tas arī ir par sirdi.
Mēs klusējām, klausoties šūpoļu čīkstoņā. Māra piespiedās man klāt.
— Mamm, — viņa pačukstēja, — vai es varu Dāvim iedot žirafi?
— Vari, — es pasmaidīju. — Tikai pajautā, vai viņš grib.
— Dāvis grib visu, — norūca Miķelis. — Tāpēc, ka viņš ir mazs.
Līga nervozi iesmējās.
— Redzi? Pat tavi bērni mani māca, — viņa teica. — Bet tu — vēl jo vairāk.
— Es nemācu, — es iebildu. — Es runāju par savām robežām.
— Robežas… — viņa atmeta ar roku. — Gudrs vārds, bet pēc būtības — atteikums. Agrāk tu mani atbalstīji.
— Un arī tagad atbalstu, — es maigi teicu. — Bet būt blakus nenozīmē darīt otra vietā.
— Tev viegli runāt, — rūgti teica Līga. — Tu pati izvēlējies būt viena. Bet es gribēju ģimeni. Un man tā ir. Vienkārši… ar grūtībām.
— Ģimene nav tad, kad viens velk trīs, — es atbildēju. — Tas ir tad, kad divi vismaz iet vienā virzienā. Tu strādā un esi gādājusi bērnus, viņš “meklē sevi”. Tagad tu gribi, lai kāds bez maksas aizlāpa vēl vienu caurumu. Es tā nevaru.
Vīrietis uz dīvāna kā dekorācija
— Tātad tev sirds ir no dzelzs. — viņa pameta. — Draudzības tevī nav.
— Draudzība ir cieņa un godīgums, — es iebildu. — Es godīgi saku “nē”, jo citādi tas sagraus gan draudzību, gan mani.
— Es domāju, ka tu sapratīsi, — viņa pačukstēja. — Tu taču esi mamma. Tu zini, cik tas ir smagi.
— Zinu, — es pamāju. — Tieši tāpēc es mācos nestiept to, kas man nepieder. Vēl jo vairāk strādāt veča vietā, kas dirnēs uz dīvāna kamēr es auklēšu viņa bērnus. Tev tas tiešām šķiet normāli? Slotu viņš nav redzējis. Es pilnīgi izturēt tādus nevaru.
— Viss, — Līga piecēlās. — Manā dzīvē nejaucies. Es tikšu galā.
— Ja vajadzēs vienreizēju palīdzību — zvani, — es teicu. — Es neesmu pretinieks. Es vienkārši neesmu aukle. Arī ne pieaugušu sliņķu vīriešu aukle.
— Nevajag tavu “vienreizējo”, — viņa strupi noteica. — Es visu sapratu.
Mājas mūs sagaidīja ar atdzisušas pannas smaržu un krāsojamām grāmatām uz galda. Es ieslēdzu tējkannu. Miķelis izvilka no atvilktnes olu griežamo — “mūzikas instrumentu” — un noskanēja ar to pa galdu.
— Mamm, — viņš teica, — vai Līga tagad vairs nenāks?
— Nezinu, — es godīgi atbildēju. — Reizēm cilvēki apvainojas uz vārdu “nē”.
— Bet kāpēc tu teici “nē”? — viņš apsēdās man pretī, nopietns kā grāmatvedis.
— Tāpēc, ka es nespētu būt laba mamma jums abiem un vienlaikus laba aukle vēl vienam zēnam katru dienu, — es paskaidroju. — Es nogurtu un būtu puktīga visu laiku. Bet es apsolīju sargāt mūs.
— Vai draugiem drīkst teikt “nē”? — pajautāja Māra.
— Drīkst, — es pamāju. — Un vajag, ja citādi nevar.
— Tad es teikšu “nē” brokoļiem, — svinīgi paziņoja Miķelis.
— Tu vari teikt “nē”, — es pasmaidīju, — bet es varu teikt “jā”. Uzvar tas, kurš ir gatavs gatavot.
Mēs sasmējāmies. Pēc pāris stundām atnāca skolniece, mēs trenējām franču “r”, pārvēršot skaņu motociklā.
— Rrrrr, — viņa grozīja galvu. — Sanāk?
— Sanāk, — es paslavēju. — Galvenais — nesteigties.
Kad viņa aizgāja, bērni devās gulēt. Es apsēdos virtuvē un atvēru piezīmju grāmatiņu. Pirmajā lapā — noteikumi, ko kādreiz biju izdomājusi pati sev.
— Neglābt pieaugušu vīrieti, — es izlasīju. — Nejaukt līdzjūtību ar glābšanu. Zināt laika cenu. Sargāt sevi, lai sargātu bērnus.
Es pierakstīju klāt: “Draudzība ir tad, kad gan ‘jā’, gan ‘nē’ tiek vienādi cienīti.”
Telefons iemirgojās: “Piedod.” Pēc tam: “Nevaru.” Un: “Atā.” Līga. Es atbildēju īsi: “Ja steidzami — esmu blakus. Sistēmiski — nevaru.” Vairāk ziņu nebija.
Nākamajā dienā mēs atkal izgājām pagalmā. Līgas nebija. Laukums tas pats, smiltis tās pašas. Uz balkona žuva izmazgāti krekliņi. Dzīve turpinājās. Tuvāk pusdienlaikam piezvanīja mamma.
— Es izcepu pīrāgu, atvest? — viņa pajautāja.
— Atved, — es nopriecājos.
— Dzirdēju, ka jūs ar to meiteni no salona… , — mamma piemeklēja vārdus. — Kas notika?
— Es pateicu “nē”, — es atbildēju. — Tas arī viss.
— Pareizi, — teica mamma. — Mēs pārāk bieži sevi liekam pēdējā vietā.
— Ir laiks citādāk, — es piekritu.
Pa ceļam uz veikalu mēs kāpņu telpā sastapām kaimiņieni Gaidas tanti — halātā ar rudzupuķēm un mūžīgi mundru balsi.
— Lelde, — viņa atstutēja durvis ar elkoni, — kā tavi putnēni? Dzirdēju, ka tev tagad vēl viens mēdzot būt?
— Nē, Gaidas tant, — es pasmaidīju. — Tikai savējie.
— Un pareizi, — viņa pamāja. — Savējie nav svešie. Bet svešie nav savējie. Palīdzēt vajag, bet galva arī jāsargā.
— Cenšos, — es teicu.
— Ja nu kas, pasauc mani uz stundiņu, — viņa negaidīti piebilda. — Paspēlēšos ar jūsējiem, man patīk. Bet par velti tikai kaķi dzimst. Tu man esi gudra, pati zini.
Mēs abas sasmējāmies. Viņas vienkāršībā bija kaut kas nomierinošs.
Lasi vēl: “Esmu kļuvusi kā mana vīramāte”: pieķēru sevi sacenšoties ar sievieti par pēdējo zirnīšu bundžu
Vakarā, kad mēs ar bērniem griezām papīra zvaigznes rokdarbiem, Miķelis pēkšņi nopietni teica:
— Mamm, bet ja Līga pēc tam pateiks “piedod” un “palīdzi”, tu palīdzēsi?
— Palīdzēšu tā, kā varēšu, — es atbildēju. — Bet ne tā, lai aizmirstu par jums un par sevi.
— Bet ja es teikšu “palīdzi ar robotu”? — viņš precizēja.
— Tad noteikti palīdzēšu, — es apsolīju.
Māra pacēla žirafes lelli un svinīgi noteica: — “merci”. Tad aizdomājās un piebilda savā mēlē: — “lūdzu”. Mēs ilgi kārām zvaigznes diegos un skaitījām balsī: viens, divi, trīs… Ar katru “trīs” es arvien mierīgāk sevī dzirdēju to pašu stingro vārdu — “nē”, kas patiesībā reizēm nozīmē arī “jā”: “jā” sev, “jā” bērniem, “jā” cieņai pret draudzību, kas netiek balstīta uz piespiešanu.
Vakarā, kad bērni bija aizmiguši, es uztaisīju sev tēju. Logā spīdēja svešas virtuves. Es domāju par Līgu: viņai ir bail, un tā ir taisnība. Man arī mēdz būt bail. Tikai savas bailes es ielieku sarakstā, bet viņa — lūgumā pēc brīnuma. Mēs esam dažādas. Un arī tā ir taisnība.
— Mamm, — miegaini pasauca Miķelis. — Vai, ja dinozauri neteiktu “nē”, viņus apēstu?
— Iespējams, — es pasmaidīju tumsā. — Tāpēc viņi rūca.
— Rrrrr, — viņš atsaucās un apklusa.
Es pievēru bērnistabas durvis, uzliku modinātāju un pačukstēju pati sev:
— “Bonjour, demain”.
Un rītdiena tiešām atnāca. Un tā bija laba.
