“Piedod.” Pēc tam: “Nevaru.” Un: “Atā.” Līga. Es atbildēju īsi: “Ja steidzami — esmu blakus. Sistēmiski — nevaru.” Vairāk ziņu nebija.
Nākamajā dienā mēs atkal izgājām pagalmā. Līgas nebija. Laukums tas pats, smiltis tās pašas. Uz balkona žuva izmazgāti krekliņi. Dzīve turpinājās. Tuvāk pusdienlaikam piezvanīja mamma.
— Es izcepu pīrāgu, atvest? — viņa pajautāja.
— Atved, — es nopriecājos.
— Dzirdēju, ka jūs ar to meiteni no salona… , — mamma piemeklēja vārdus. — Kas notika?
— Es pateicu “nē”, — es atbildēju. — Tas arī viss.
— Pareizi, — teica mamma. — Mēs pārāk bieži sevi liekam pēdējā vietā.
— Ir laiks citādāk, — es piekritu.
Pa ceļam uz veikalu mēs kāpņu telpā sastapām kaimiņieni Gaidas tanti — halātā ar rudzupuķēm un mūžīgi mundru balsi.
— Lelde, — viņa atstutēja durvis ar elkoni, — kā tavi putnēni? Dzirdēju, ka tev tagad vēl viens mēdzot būt?
— Nē, Gaidas tant, — es pasmaidīju. — Tikai savējie.
— Un pareizi, — viņa pamāja. — Savējie nav svešie. Bet svešie nav savējie. Palīdzēt vajag, bet galva arī jāsargā.
— Cenšos, — es teicu.
— Ja nu kas, pasauc mani uz stundiņu, — viņa negaidīti piebilda. — Paspēlēšos ar jūsējiem, man patīk. Bet par velti tikai kaķi dzimst. Tu man esi gudra, pati zini.
Mēs abas sasmējāmies. Viņas vienkāršībā bija kaut kas nomierinošs.
Lasi vēl: “Esmu kļuvusi kā mana vīramāte”: pieķēru sevi sacenšoties ar sievieti par pēdējo zirnīšu bundžu
Vakarā, kad mēs ar bērniem griezām papīra zvaigznes rokdarbiem, Miķelis pēkšņi nopietni teica:
— Mamm, bet ja Līga pēc tam pateiks “piedod” un “palīdzi”, tu palīdzēsi?
— Palīdzēšu tā, kā varēšu, — es atbildēju. — Bet ne tā, lai aizmirstu par jums un par sevi.
— Bet ja es teikšu “palīdzi ar robotu”? — viņš precizēja.
— Tad noteikti palīdzēšu, — es apsolīju.
Māra pacēla žirafes lelli un svinīgi noteica: — “merci”. Tad aizdomājās un piebilda savā mēlē: — “lūdzu”. Mēs ilgi kārām zvaigznes diegos un skaitījām balsī: viens, divi, trīs… Ar katru “trīs” es arvien mierīgāk sevī dzirdēju to pašu stingro vārdu — “nē”, kas patiesībā reizēm nozīmē arī “jā”: “jā” sev, “jā” bērniem, “jā” cieņai pret draudzību, kas netiek balstīta uz piespiešanu.
Vakarā, kad bērni bija aizmiguši, es uztaisīju sev tēju. Logā spīdēja svešas virtuves. Es domāju par Līgu: viņai ir bail, un tā ir taisnība. Man arī mēdz būt bail. Tikai savas bailes es ielieku sarakstā, bet viņa — lūgumā pēc brīnuma. Mēs esam dažādas. Un arī tā ir taisnība.
— Mamm, — miegaini pasauca Miķelis. — Vai, ja dinozauri neteiktu “nē”, viņus apēstu?
— Iespējams, — es pasmaidīju tumsā. — Tāpēc viņi rūca.
— Rrrrr, — viņš atsaucās un apklusa.
Es pievēru bērnistabas durvis, uzliku modinātāju un pačukstēju pati sev:
— “Bonjour, demain”.
Un rītdiena tiešām atnāca. Un tā bija laba.
