— Es pat uzreiz nesapratu, kas noticis. Vienkārši izgāju no dušas un sapratu, ka esmu viena. Viņa dzīvoklī. Bez atslēgām. Bez telefona. Bez sapratnes, ko darīt…
Šos vārdus mana draudzene Līga (52 gadi) teica, nepaceldama acis. Es redzēju, kā viņa kļūst savāda, kad viņa turēja tējas tasi. Viņa vienmēr bija viena no tām sievietēm, kas sevi savalda — bez skaļiem vārdiem, bez uzkrītošām sūdzībām. Viņas balsī bija vairāk vilšanās nekā bailes. Vairāk rūgtuma nekā žēluma. Jo viņu, nobriedušu, gudru, pieredzes bagātu sievieti — nostādīja tādā interesanta stāvoklī.
Stāsts, ar kuru viņa dalījās, — nav tikai nepatīkama epizode. Tas ir piemērs tam, cik viegli pieaugušai sievietei, ar pieredzi un galvu uz pleciem, ir iekļūt slazdā. Kur viss šķietami ir skaists, bet pēc tam — pēkšņs klusums, aizslēgtas durvis un sajūta: “kaut kas nav tā kā vajag”.
Ar šo vīrieti Līga iepazinās diezgan populārā iepazīšanās vietnē tiem, kam ir “pāri 40”. Viņa nemeklēja romantiskus piedzīvojumus. Viņa gribēja vienkāršu: komunikāciju, draudzību, sapratni. Viņš uzrakstīja pirmais. Profils — bez lieka patosa, glītas fotogrāfijas, nekā uzkrītoša . Vienkārši vīrietis kreklā, ar neitrālu smaidu, bez grama aizdomu.
Pirmās dienas — viegla sarakste. Pēc tam — vairāk. Pāreja uz “tu”, balss ziņas, video zvani Whatsappā. Līga atzīst: viņai kļuva interesanti. Viņš (vārds netiek minēts, bet pārveidojams uz Jāni, piemēram) runāja silti, daudz jokoja, jautāja par viņas dzīvi, nemēģināja atklāti flirtēt. Uz nogurdinošu, primitīvu pielūdzēju fona — viņš izcēlās. “Viņš nebija skaistulis,” atceras Līga. “Bet bija ļoti mierīgs, pieaudzis. Ar viņu gribējās runāt. Bez sasprindzinājuma. Bez spēles. Vienkārši būt sev pašai.” Tā pagāja mēnesis.
Viss bija ideāli… līdz vienam brīdim
Uzaicinājumu vakariņās viņa uztvēra piesardzīgi. Viņš piedāvāja: “Es gatavoju gardu pastu. Negribi pavakariņot pie manis? Bez mājieniem. Vienkārši ēdiens un saruna.” Viņa šaubījās, bet galu galā piekrita. Pēc viņas vārdiem, uzticība jau bija izveidojusies, un gribējās justies kā sievietei, kuru gaida. Bez gaidām, bez sasprindzinājuma, bez maskām.
Viņš viņu sagaidīja lejā, palīdzēja novilkt mēteli, uzkarināja to koridorā, nolika čības. Dzīvoklī — maiga gaisma, skan kaut kas instrumentāls, uz plīts — katls ar mērci, cepeškrāsnī — cepti pipari. Viss izskatījās kā filmā. Viņš netuvojās, nepieskārās. Sazinājās maigi, neizjautājot par detaļām. Viņa atslābinājās. Sen nebija bijusi sajūta, ka viņa ir — viešņa, nevis pavāre.
Pēc vakariņām viņš pats piedāvāja: “Varbūt gribi ieiet dušā? Nomazgāsi ceļa nogurumu. Man ir aromātiska dušas želeja, tīrs dvielis. Atslābinies.” Bija neveikli. Bet viņš neuzstāja. Vienkārši aizgāja uz citu istabu, atstājot viņu vienu. Līga nodomāja: “Nu, kāpēc ne? Viss ir mierīgi.”
Viņa iznāk — un viņa tur nav…
Ūdens lija, nomierinot. Želeja patiešām smaržoja brīnišķīgi. Mandeles un vaniļa. Dvielis mīksts, sniegbalts. Viss izskatījās tik tīri un mājīgi. Viņa nemazgāja matus, nesteidzās. Gribējās vismaz uz stundu justies drošībā.
Kad viņa iznāca no vannas istabas — mājās neviena nebija. Pilnīgs klusums. Līgu pārņēma dīvaina sajūta: it kā gaiss būtu mainījies. Koridorā — tumšs, durvis uz istabām aizvērtas. Viņa gāja basām kājām. Telefonu viņa atstāja uz naktsgaldiņa — tā tur nebija. Drēbju nebija. Un galvenais — nebija viņa.
Durvis bija aizslēgtas. No ārpuses. Bez aizbīdņa, bez veramā aizbīdņa, ar atslēgu, kuras viņai, protams, nebija. Kādas desmit minūtes viņa vienkārši stāvēja klusumā, nespēdama noticēt. Pēc tam sākās… “Bet, ja neatgriezīsies? Bet, ja speciāli? Bet, ja…” — domas traucās kā peles būrī. Svešā dzīvoklī. Bez telefona. Bez sakariem. Ar sajūtu, ka kļuvusi par daļu no kāda cita eksperimenta.
Kas tas bija? Joks vai signāls? Viņš atgriezās pēc trim stundām. Nezvanīja, nerakstīja. Rokās — paka ar augļiem un konfektēm. Seja — mierīga, gandrīz garlaikota. Uz jautājumu “Kur tu biji?” viņš atbildēja:
“Tu tik ļoti atslābinājies, ka es nolēmu netraucēt. Kāpēc uztraukties?” Viņš neizskaidroja. Pat nešķita vainīgs. Uzvedās tā, it kā nekas neparasts nebūtu noticis. It kā atstāt sievieti vienu, pilnīgi svešā mājā, bez sakariem — tā ir rūpju forma.
Līga atceras:
“Es skatījos uz viņu — un neticēju. Neuzticējos. Vai viņš tiešām domā, ka var atstāt un atgriezties vēlāk, it kā nekas nebūtu bijis?”
Viņa vienkārši klusējot apģērbās. Viņa uzvilka viņa drēbes — kreklu un sporta bikses — jo savas uzreiz neatrada. Viņa teica:
“Paldies par vakariņām. Es braucu.”
Viņš pat nemēģināja apturēt.
Taksī viņa ilgi skatījās pa logu, nesaprotot — tas bija randiņš, joks vai kas? Kāpēc viņš tā rīkojās? Gribēja pārbaudīt? Dominēt? Vai tā ir kāda dīvaina “ testa” forma? Nākamajā dienā Līga jutās iztukšota. Viņa nevienam par to nestāstīja divas nedēļas. Pēc tam tomēr nolēma dalīties — jo saprata: tas ir svarīgi.
“Vistrakākais nav tas, ka viņš aizgāja,” viņa teica. “Bet tas, ka es pieļāvu, lai tas notiktu. Jo gribēju būt laba. Gribēju patikt. Gribēju būt tā, kas neuzdod daudz jautājumu.”
Kāpēc nobriedušas sievietes iekrīt šādos slazdos
Līga nav tāda. Viņa ir pieaugusi, apzināta, strādāja lielā uzņēmumā, viena ar visu tika galā, veidoja karjeru. Bet reiz — viņa gribēja mīlestību. Īstu. Bez apdrošināšanas. Bez izrādīšanās vai maskām. Un šajā plaisā ienāca cilvēks, kurš… Kāpēc nobriedušas sievietes iekrīt slazdos? Jo viņas nogurst būt stipras. Jo viņām gribas būt vājām — kaut vai stundu.
Lasi vēl: Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
Jo sabiedrībā iegalvo:
“Pēc 50 tev nav tiesību uz kaprīzēm.”
Jābūt pateicīgai par uzmanību. Par katru “tu labi izskaties”. Par vakariņām. Par silto grīdu vannas istabā.
Un, kad kāds piedāvā “mājas mājīgumu” — gribas ticēt. Pat ja šajā mājīgumā pēc tam izrādās būris.
Šis stāsts — nav par bailēm, tas ir par apzinātību. Par to, ka pat pieaugusi, pārliecināta, skaista sieviete var kļūdīties. Un tas ir — fakts. Kas ir jāatzīst un jāizrunā. Un tās ir jāaizstāv. Jebkurā randiņā. Ar jebkuru vīrieti. Jebkurā vecumā. Līga beigās teica frāzi, kuru es atcerēšos uz visiem laikiem:
“Ja kaut viena sieviete pēc mana stāsta nepaliks pa nakti pie sveša vīrieša — tātad, tas viss nav bijis velti.”
Vai jums ir bijuši līdzīgi stāsti? Rakstiet komentāros!
