Es patiesi priecājos par Madaru. Pēdējos gadus pēc sarežģīta posma viņa burtiski vāca sevi pa gabaliņiem. Un, šķiet, tagad viss bija nostājies savās vietās, viņa neizturēja vienu lietu
Likās, ka viņas dzīvē viss sāk nokārtoties, īpaši, kad pirms gada viņas dzīvē ienāca Andris — kluss, labsirdīgs, absolūti uzticams vīrietis. Viņš kļuva par to pašu “akmens sienu”, par kuru raksta romānos. Un tagad draudzene man saka, ka grasās braukt uz Kanāriju salām.
— Forši! Vai Andris brauks tev līdzi? Šķiet, viņam patīk daba, — es jautāju, gaidot laimīgu stāstu par kopīgiem plāniem. Madara uz mirkli apklusa, viņas smaids nedaudz nodzisa.
Viņa lēnām samaisīja savu kapučīno ar tējkaroti, it kā vācot domas.
— Mēs ar Andri vairs neesam pāris, — viņa klusi teica.
Es sastingstu. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Kā tas ir neesat pāris? Ar vīrieti, kurš, pēc viņas pašas vārdiem, bija “likteņa dāvana”? Viņam nebija sliktu ieradumu, neskraidīja, pelnīja pietiekami, lai nebūtu jādomā par rītdienu. Viņš viņu dievināja, gatavoja viņai vakariņas un salaboja visu, kas mājās salūza. Kas varēja noiet greizi?
Pamanījusi manu neizpratni, Madara rūgti pasmaidīja.
— Es zinu, ko tu domā. Trako no labas dzīves, vai ne? Atrada ideālu vīrieti un pati viņu pameta. Bet es vairs nevarēju. Vienkārši fiziski.
Un viņa man izstāstīja savu stāstu…
Beidzot gaisma tuneļa galā: zodiaka zīme, kas saņems atlīdzību par pēdējo gadu pārbaudījumiem
Stāstu, kurš, manuprāt, ļoti precīzi apraksta to, kas notiek ar daudzām sievietēm, kuras ir pārkāpušas noteiktu vecuma robežu.
Ūdensrožu dārza stāsts, kas izrādījās purvs
Kad Madara (49) un Andris (57) iepazinās, viņa bija septītajās debesīs. Pēc daudziem laulības gadiem, pilniem emocionālām svārstībām, klusuma un nepieciešamības pastāvīgi kaut ko pierādīt, attiecības ar Andri viņai šķita kā paradīze. Viņš bija miera iemiesojums. Viņa dzīves kredo varēja aprakstīt ar vienu frāzi: “Kaut tikai nebūtu steigas.”
Viņu vakari pagāja pēc viena un tā paša scenārija: vakariņas, televizors, sarunas par sadzīves sīkumiem. Brīvdienās — brauciens uz lielveikalu pēc pārtikas, un pēc tam — atpūta mājās. Andris bija meistars uz visām rokām. Viņš ar prieku rosījās dārzā, kaut ko laboja, būvēja. Viņš radīja mājīgumu. Un sākumā Madara baudīja šo mājīgumu. Viņa domāja: “Lūk, tas ir. Nobriedusi laime. Nekādu drāmu un satricinājumu. Tikai miers.”
Bet laiks gāja, un šis miers sāka viņu nomākt. Pirmais trauksmes zvans atskanēja, kad viņa, iedvesmota no draudzenes, nopirka biļetes uz džeza koncertu.
— Andri, paskaties, kāda grupa atbrauc. Viņus sauc par jaunām zvaigznēm. Mums noteikti jāiet, — viņa ar sajūsmu ierosināja.
Andris paskatījās uz biļetēm, tad uz viņu, un maigi atbildēja:
— Madar, nu kam mums tas pūlis? Troksnis, burzma. Tikai nogursim. Labāk mājās paklausīsimies mūziku, es nopirkšu tavus mīļākos gardumus.
Viņa piekrita. Tiešām, mājās ir mierīgāk.
Pēc tam bija tā pati salsa. Madara jau sen gribēja dejot, jutās, ka viņas ķermenim trūkst kustības, plastiskuma, dzīvības. Kad viņa dalījās šajā idejā ar Andri, viņš sarauca uzacis.
— Dejas? Mūsu vecumā? — viņa balsī nebija ļauna nodoma, tikai patiesa neizpratne. — Tas ir jaunajiem. Vēl sabojāsi muguru. Un kāpēc tev tas vajadzīgs? Tev ar mani ir garlaicīgi?
Lasi vēl: Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
Šis jautājums viņai trāpīja zem jostas. Kāpēc viņš salīdzināja viņu gadus? Viņai nebija tuvu 60 kā viņam, bet gan tikai 49. Viņai nebija garlaicīgi ar viņu. Viņai bija garlaicīgi ar sevi blakus viņam. Bet viņa paklusēja un aizgāja uz nodarbībām slepus. Un tur, dejas virpulī, viņa pirmo reizi ilgu laiku sajutās pa īstam brīvi.
Pēdējais piliens bija sapnis par Kanāriju salām
Viņa vairākus vakarus rādīja viņam fotogrāfijas, stāstīja par maršrutiem. Viņas acis mirdzēja.
— Andri, braucam uz nedēļu septembrī? Tas taču ir tāds piedzīvojums! Apmetīsimies mazās viesu mājās, pastaigāsimies.
Viņš ilgi klusēja, skatoties televizora ekrānā. Pēc tam nopūtās, it kā viņa būtu lūgusi viņu lidot uz Mēnesi.
Aktieris Mārtiņš Vilsons sācis strādāt kopā ar savu sievu Zani: abi cer uz daudzsološu rezultātu
— Madar, nu kāda Kanārija? Tas taču ir tālu, ceļš, nogurums. Biļetes dārgas. Un tur ir kustoņi, odi… Ko mēs tur neesam redzējuši? Koki un ūdens. Mums vasarnīcā ir tas pats. Labāk es pabeigšu lapeni, cepsim tur šašlikus katru nedēļas nogali. Uzticami un bez liekām klapatām.
Un tajā brīdī, pēc Madaras vārdiem, viņā kaut kas pārtrūka. Viņa paskatījās uz šo labo, pareizo, gādīgo vīrieti un ar šausminošu skaidrību saprata, ka viņš ir viņas būris. Skaists, apzeltīts, mājīgs, bet būris. Viņi aizgāja gulēt, Andris aizmiga, bet viņa nē. Beidzot viņa saprata kas ir tā lieta ko viņa nevar viņā izturēt – tā ir garlaicība. Bet otra lieta, kas pateicoties šai izleca gaismā bija Andra krākšana naktī.
Cinnabons ar maigu pildījumu: kā mājās pagatavot slavenās un sulīgās maizītes
Tā nebija klusa šņākšana, tas bija kā buldozers, kas visu nakti strādā zem loga. Nakti no nakts, nedēļu no nedēļas. Tas, kurš to nav izbaudījis, tas to nekad nesapratīs. Tagad viņa saprata, ka pateicoties viņa “garlaicībai un mājās sēdēšanai” viņa sāka domāt – kas ir tas kas sāk viņu atgrūst, kas tik ļoti viņā kaitina. Ja viņa pateiktu: “Andri, es vairs tā nevaru – tu pārāk skaļi krāc”, tas neietu cauri vai ne?
Un tad viņa izdomāja ko pateikt …
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu ko viņa pateica
