Vakarā notika viņu pēdējā saruna.
— Andri, es vairs tā nevaru, — viņa sāka.
— Kas noticis? Es kaut ko izdarīju nepareizi? — viņš patiesi nesaprata.
— Tu visu dari pareizi. Tu esi ideāls. Bet man blakus tev ir garlaicīgi.
— Nerunā muļķības. Tu vienkārši esi nogurusi. Es rīt izcepšu tavu mīļāko ābolkūku.
— Lieta nav ābolkūkā, — viņa iesaucās. — Es gribu dzīvot. Es gribu braukt, skriet, skatīties, mēģināt. Nogurt no iespaidiem, nevis no garlaicības. Bet tu gribi tikai sēdēt. Un lai es sēdētu blakus.
(Un tu naktī izgulies, esi priecīgs, bet es neesmu gulējusi dziļā miega jau kopš sākām dzīvot kopā), šo viņa protams neteica, bet klusībā pie sevis nodomāja, kamēr Andris domāja ko viņai teikt.
— Bet tā taču ir laime, — viņš klusi teica. — Miers. Stabilitāte. Mēs taču neesam bērni, lai lēkātu pa kalniem.
— Varbūt tev tā ir laime. Bet man — nē, — viņa teica, un pirmo reizi gada laikā, kopš viņi bija kopā, pateica to kas bija zemapziņa krājies. Ne aiz aizvainojuma, bet no bezizejas.
“Sēž, krakšķ visu nakti līdz pat pašam rītam”
— Saproti, — Madara pabeidza savu stāstu, skatoties man tieši acīs, — viņš nav slikts. Viņš ir brīnišķīgs. Labsirdīgs, bet vājš. Sēž, krakšķ kā buldozers.
Viņa enerģija ir dziestoša enerģija. Bet mana — ir brīvības enerģija. Un tās nav savienojamas.
Es pārāk ilgi dzīvoju “kā vajag”, “bērnu dēļ”, “ģimenes dēļ”. Un tagad, kad bērni ir izauguši un es beidzot varu dzīvot sev, es nevēlos pārvērsties par mājīgu mājsaimnieci, kuras galvenais prieks ir jauna pīrāga recepte. Es gribu iespaidus, pat ja tie būs saistīti ar grūtībām.
Vai enerģija un izgulēšanās ir svarīgāka par stabilitāti?
Pārsteidzoši, vai ne? Sievietes gadiem sūdzas par egoistiem, palaidņiem un tukšrunīgajiem. Un te parādās viņš — kluss, uzticams, gādīgs. Bet izrādās, arī tas nav tas. Bet, ja padomā, viss nostājas savās vietās. Lieta nav tajā, ka Andris ir slikts. Viņš ir lielisks vīrietis tai sievietei, kura meklē tieši tādu mieru un kuras miegs ir stiprāks.
Bet Madarai, kura 49 gados jūt spēku pieplūdumu un vēlmi mēģināt jaunas lietas, viņš kļuva par enkuru, kas vilka viņu uz leju. Jā, viņa varēja braukt viena, tur izgulēties, atpūsties (tikai cik ilgi tā vilktu). Bet Andris nelaida. Sak, bez viņa braukt nedrīkst. Bet pats nebrauc. Apburtais loks.
Šis stāsts nav par labajiem un sliktajiem, bet par enerģiju saderību.
Sieviete 25 gadu vecumā, nogurusi no “jaunajiem un bezjēdzīgajiem”, varbūt arī novērtētu tādu stabilitāti. Bet sieviete pēc 45 gadiem, kura jau izaudzinājusi bērnus, uzbūvējusi karjeru un beidzot nolēmusi dzīvot sev, meklē ko citu. Viņa iespējams vienkārši gribēja būt viena un visa šī krākšana un garlaicība bija tikai iegansts. Iespējams Madara tieši to arī pati saprata, ka viņa vienkārši meklē ieganstu, lai varētu būt viena.
Viņa meklē nevis to, kurš visu izlems viņas vietā, bet gan to, kurš dalīs viņas dzīvesprieku. To, kurš uz piedāvājumu “Bet brauksim” atbildēs: “Brauksim. Kurp?” Viņai ir vajadzīgs partneris interesantai dzīvei, nevis vienkārši “kaimiņš uz dīvāna”. Un tas, man šķiet, ir jauna mūsu laika tendence. Sievietes pēc 40 gadiem aizvien biežāk izvēlas emocionālo un enerģētisko saderību.
Vai jūs esat sastapuši tādus pārus? Ko jūs izvēlētos?
Madaras stāsts kalpo kā spilgts atgādinājums, ka attiecību panākumi nav mērāmi tikai vīrieša “labumā” vai “uzticamībā”, bet gan abu partneru spējā augt un attīstīties vienā ritmā. Ja viens meklē dīvānu un miermīlīgu ostu, bet otrs — izaicinājumu un atvērtu jūru, konflikts ir neizbēgams. Šis lēmums atšķirties, lai arī spēcīgs, ir drosmīgs solis pretī autentiskai un personīgām vērtībām atbilstošai dzīvei. Galu galā, laime nav stabilitāte, bet gan saskaņa ar pašu sevi.
