Viņa aizgāja mierīgi. Vienkārši kādu rītu aiztaisīja somas rāvējslēdzēju, pārbaudīja, vai viss ir izslēgts, un aizvēra durvis aiz sevis. Dzīvoklī vēl kādu brīdi turējās vīriešu dušas līdzekļa smarža un nesen teiktie, bet tukši palikušie vārdi: “Es visu sakārtošu, tiešām.”
Tajā brīdī es nesapratu, kas īsti notika. Viņu kopdzīve bija ilga tikai trīs mēnešus, un viss šķita gandrīz kā no skaista stāsta — ziedi bez īpaša iemesla, pastaigas, sarunas līdz vēlai naktij. Viņš raudzījās uz viņu tā, it kā viņa būtu visskaistākais, kas ar viņu noticis. Un viņa mirdzēja — kā cilvēks, kurš beidzot juties novērtēts.
Pēc tam iestājās klusums. Pagāja vairāk nekā pusgads, bez neviena skaidrojuma. Tikai vēlāk viņa saņēmās un pastāstīja, kas patiesībā slēpās aiz šīs negaidītās aiziešanas. Un tas nebija vienkāršs stāsts par atšķirīgu skatījumu uz dzīvi.
Stāsts, kuram viņa tik ļoti vēlējās noticēt
Viss sākās draugu ballītē. Viņai bija 44 gadi, viņam — 32. Vecuma starpība bija jūtama, taču viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem — garš, pārliecināts un pievilcīgs. Viņā nebija jauneklīga pārdrošība — gluži pretēji, viņš runāja ar gudrību, uzmanīgi klausījās un nepārtrauca sarunu. Un vissvarīgākais — viņš skatījās uz viņu ar apbrīnu.
Viņš bieži teica: “Tu esi gudra, stipra un skaista.” Viņas acīs atkal iemirdzējās kaut kas, kas jau bija nedaudz apslāpēts. Ar viņu viņa gribēja kopties, ģērbties un būt jautra. Viņš likās atšķirīgs no citiem vīriešiem viņa vecumā, kuri bieži sūdzas par problēmām un pagātni. Ar viņu bija viegli. Un viņa nolēma doties tālāk — varbūt beidzot pēc ilga laika varēs justies labi un droši.
Katru rītu viņš rakstīja viņai ziņas, sūtīja bildes ar savu kaķi, uzmanīgi klausījās un pat pasmējās par viņas neveiksmīgajiem jokiem. Viņš šķita patiesīgs, rūpīgs un īsts. Viņa domāja – lūk, tas ir tas.
Bez sarežģījumiem– vienkārši divi cilvēki, kuriem kopā ir labi.
Kopdzīves sākums
Viņi ātri sāka dzīvot kopā — viņš pats to ierosināja:
— Kāpēc vilcināties, ja gribu mosties blakus tev?
Viņa piekrita. Pirmā nedēļa pagāja it kā sapnī — brokastis gultā, kārtība mājās, apskāvieni. Viņš skatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu viss viņa pasaulē.
Viņa sāka sapņot — par vasaras mājiņu, ceļojumiem, svētdienas pankūkām un jautrajām diskusijām par to, kas garšīgāks — ar medu vai saldēto kondensēto pienu. Viņa vēlējās, lai viņiem viss izdotos.
Bet jau pēc pāris nedēļām sāka parādīties sīkumi — dažkārt neaiznesa atkritumus, aizmirsās samaksāt rēķinu, vai atstāja krūzi uz galda. Viņa par to nerunāja, jo nevēlējās radīt liekas nesaskaņas.
Smaidīja un pati sakārtoja, pacietīgi izrunāja dažus sīkumus. Tomēr ar laiku viņa saprata — ikdienas rūpes lielākoties paliek uz viņas pleciem. Viņš bija blakus, bet šķita tāds, kas ir savās domās vai citā ritmā.
Viņš kādu dienu pateica, ka pametis darbu un vēlas saprast, ko īsti grib darīt tālāk. Viņa tikai klusēja, jo nezināja, ko teikt. Viņš paskatījās uz viņu un sacīja, ka cer, ka viņa viņu sapratīs un atbalstīs.
Viņa mierīgi sāka sakrāmēt viņa zeķes, domājot, ka viss vēl nav skaidrs, bet gribas ticēt labākajam.
Robeža
Pēc diviem mēnešiem viņa saprata — viņš nemainīsies. Viņš ir jauks un uzmanīgs, bet vēl nav gatavs atbildībai. Kad viņa runāja par nākotni, viņš tikai pasmējās un atlika svarīgās lietas uz vēlāku. Viņš dzīvoja savā pasaulē, bet viņa bija tā, kas viņu atbalstīja un palīdzēja.
Viņš varēja visu dienu skatīties telefonā, un beigās pateikt — esmu noguris. Solīja kaut ko izdarīt, bet bieži aizmirsās. Viņš viņu tiešām apbrīnoja, bet dzīve kopā ritēja dažādos tempos. Viņa juta — ja viņai kas notiktu, viņš to pat nepamanītu un nepalīdzētu.
Ar katru dienu viņa kļuva aizvien vairāk nogurusi — no viņa jokiem, no biežā “varbūt vēlāk” un no nevēlēšanās runāt par svarīgām lietām. Viņa jutās ne tik daudz kā sieviete, cik kā cilvēks, kurš pastāvīgi rūpējas un kuram pietrūkst spēka.
Vienu dienu viņa pamodās un, skatoties uz viņu, kas vēl gulēja, saprata — viss. Vairs nevar. Vairs negrib. Vairs neizturēs. Bez skaļiem vārdiem un strīdiem. Tikai klusums.
Pusgadu vēlāk.
Es neprasīju — viņa nestāstīja. Bet pēc sešiem mēnešiem, runājot par draudzeni, kas iemīlējās jaunā puišī, viņa mierīgi teica it kā starp citu:
— Es arī mēģināju. Bet aizbēgu. Jo vairs nevarēju būt atbildīga par diviem.
Viņa atzina, ka nejuta aizvainojumu, bet gan sapratu, ka šajās attiecībās viņa zaudē sevi. Būt pieaugušai nozīmē ne tikai dokumentus, bet arī nogurumu no pastāvīgas atbildības un cenšanās vadīt, iedvesmot un risināt problēmas. Viņa vēlas būt kopā ar kādu, kurš prot rīkoties, ne tikai just.
— Viņš ir labs, patiešām. Tikai ne man. Es neesmu mamma, es esmu sieviete. Man vajag vīrieti, ne skolnieku.
Un ziniet, viņas balsī nebija skumju vai smaguma. Tikai viegla un mierīga pārliecība. Viņa to palaida vaļā un vairs nevēlas atgriezties, pat domās.
Secinājumi, ko viņa izdarīja — un es arī:
1.Vecums nav tikai cipari, bet gan briedums. Dažkārt jauns vīrietis var būt daudz gatavāks nopietnām attiecībām nekā vīrietis pēc 40. Bet var būt arī otrādi. Viss atkarīgs no iekšējā vecuma.
2.Bezatbildību nevar aizstāt ar mīlestību. Ja cilvēks nav iemācījies uzņemties atbildību, nekāda rūpe un atbalsts viņu pieaugušu nepadarīs.
3.Ja attiecībās jūties kā aukle — jāiet prom. Īstas attiecības nevar balstīties uz nevienlīdzību.
4.Mīlestība nav vienmēr iemesls palikt. Dažreiz tā ir iemesls aiziet, lai saglabātu cieņu pret sevi.
5.Klusums arī ir atbilde. Reizēm sieviete aiziet klusi, jo iekšēji jau sen visu ir pateikusi.
6.Tuva saikne nav tikai vārdi, bet drošība — emocionāla, fiziska un ikdienišķa. Nevis “viņš mani mīl”, bet “ar viņu varu plānot nākotni”.
Noslēgumā — tiem, kas šobrīd ir pie izvēles
Varbūt tu esi kopā ar vīrieti, kas ir jaunāks. Vai vienkārši pārāk “viegls” — pievilcīgs, bet bez stabilitātes. Tu domā, ka mīlestība izturēs visu? Varbūt tā arī būs. Taču tikai tad, ja tu pati šajā procesā nezaudēsi sevi.
Mīlestība nav jāiztur. Tā nav “paciest visu lielu jūtu dēļ”. Tā ir izvēle dzīvot tādā realitātē, kur ir mierīgi, droši un var brīvi elpot. Kur tev nav jāuzņemas pārāk daudz atbildības par otru. Kur tu neesi terapeite, aukle vai menedžere. Bet vienkārši sieviete.
Jo nobriedušai sievietei nav vajadzīgs skolnieks. Viņai vajag līdzvērtīgu partneri. Un, ja kādu rītu tu pamosties un saproti, ka dzīvo ne savu dzīvi — iespējams, ir laiks sakārtot lietas. Bez vārdiem. Bez liekas skaļas runāšanas. Savai labklājībai.
Bet vai tu paliktu? Vai arī izvēlētos aiziet — kamēr vēl nav par vēlu?
