Atgriešanās mājās un jauna realitāte
Mēs pametām akvaparku daudz ātrāk, nekā bijām plānojušas. Brauciens atpakaļ uz Rīgu pagāja gandrīz pilnīgā klusumā, ko pārtrauca tikai logu tīrītāju vienmērīgā skaņa. Inese ik pa laikam uzmeta man bažīgu skatienu, bet es nespēju parunāt — vienkārši skatījos pa logu uz piesnigušajām ceļa malām.
Tajā brīdī es nedomāju par to, kas ir tā meitene vai cik ilgi tas viss jau notiek. Manā galvā bija tikai viena doma: cik viegli cilvēks, kuram tu uzticies, var radīt pavisam citu pasauli, kurā tev nav paredzēta vieta.
Kad iegāju mūsu dzīvoklī, tur joprojām valdīja rīta miers. Virtuvē smaržoja pēc kafijas, un Zigmāra mājas čības stāvēja tieši turpat, kur viņš tās bija atstājis, it kā gaidot savu saimnieku atgriežamies no „smagās darba dienas”.
Es apsēdos uz dīvāna un kādu brīdi sēdēju pustumsā, vērojot, kā ielās iedegas laternas. Pulkstenis rādīja piecus pēcpusdienā. Pēc stundas viņam vajadzēja būt mājās un stāstīt man par kārtējām nogurdinošajām sapulcēm.
Es piegāju pie virtuves galda, paņēmu pildspalvu un nelielu lapiņu, uz kuras mēs parasti rakstījām pirkumu sarakstus brīvdienām.
Es rakstīju lēni un mierīgi:
„Zigmār, Jūrmalā šodien bija patīkami silts ūdens. Pelēkzilās peldbikses tev joprojām piestāv, bet meitenei zaļajā bikini ir skaisti smiekli. Es vairs negribu būt daļa no tavas „sapulces”. Atslēgas atstāju kaimiņienei.”
Lēmums, kas visu salika savās vietās
Es nesāku krāmēt mantas ar troksni vai steigu. Paņēmu tikai pašu nepieciešamāko — dokumentus, dažas drēbes un savu datoru. Pārējais man tajā brīdī šķita lieks. Šīs lietas piederēja mūsu kopīgajai pagātnei, kas pēkšņi bija zaudējusi savu jēgu.
Izejot no dzīvokļa un aizverot durvis, es neizjutu smagumu. Drīzāk tas bija tāds dīvains vieglums, kāds rodas tad, kad pēc ilga laika beidzot ieraugi lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.
Kad Zigmārs sāka zvanīt, es jau sēdēju pie savas māsas virtuvē. Telefons ekrāns iedegās atkal un atkal — viņš zvanīja desmit reizes pēc kārtas. Tad sāka nākt ziņas: „Lienīt, tu visu nepareizi saprati!”, „Tas bija tikai vājš brīdis!”, „Mums jāmēģina izrunāties!”.
Es nevienu no tām neatvēru. Es zināju šos vārdus no galvas. Viņš mēģinātu iestāstīt, ka akvaparks bija nejaušība, ka meitene bija tikai paziņa un ka viņš joprojām mīl tikai mani.
Bet es biju redzējusi viņa skatienu tur, pie Orinoko upes. To nevarēja izskaidrot kā nejaušību.
Ko es no tā visa mācījos?
Šobrīd, skatoties, kā sniegs lēni klāj pilsētas ielas, es saprotu, ka šī diena man iemācīja ko ļoti svarīgu. Dažreiz mēs tik ļoti pierodam pie savas ikdienas un uzticības, ka pārstājam pamanīt sīkumus, kas brēc pēc uzmanības.
Es iemācījos, ka sevis cienīšana sākas tajā mirklī, kad tu atsakies piedalīties melos, pat ja pieņemt realitāti sākumā šķiet neizsakāmi grūti.
Es sapratu, ka neviena „sapulce” vai „darba darīšana” nav vērtāka par godīgumu pret cilvēku, kurš tevi gaida mājās. Un vēl es sapratu, ka labāk ir aiziet klusu un ar paceltu galvu, nekā tērēt enerģiju strīdos, kur otram tāpat nav taisnības. Es neesmu salauzta. Es vienkārši beidzot esmu pamodusies un sākusi redzēt pasauli bez rozā brillēm.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai šāda rīcība pēc gadiem ilgas laulības ir tikai “viena kļūda”, vai arī tā ir zīme, ka cilvēks vairs neciena jūsu jūtas? Būšu pateicīga, ja padalīsieties ar savu pieredzi komentāros — vai klusēšana un aiziešana tiešām reizēm pasaka vairāk par tūkstoš vārdiem?
