Es klusējot piegāju pie plaukta koridorā, paņēmu automašīnas atslēgas un lēnām noņēmu no tām savu mīļāko piekariņu – mazu, pūkainu lācīti.
Tajā mirklī viss kļuva tik skaidrs. Es sapratu, ka nekādas dzelžu kaudzes nav vērtas tās sajūtas, ka kāds tevi tur pavadā ar dārgām dāvanām.
— Ņem, — es teicu, pasniedzot viņam atslēgas. — Dokumenti ir cimdu nodalījumā. Pirkšanas-pārdošanas līgumu sagatavo pats, es visu parakstīšu, kad būs gatavs. Tikai aizvāc šo auto no mana pagalma tūlīt pat.
Rinalds pēkšņi atplauka smaidā. Viņš kļuva redzami priecīgāks, iztaisnoja plecus un pat nedaudz paliecās uz priekšu. — Redz, cik tu esi prātīga meitene, — viņš gandrīz vai uzslavēja mani. — Es zināju, ka mēs sapratīsimies. Nu, neņem ļaunā, dzīve ir dzīve.
Viņš aizgāja. Es dzirdēju, kā lejā pagalmā iedarbojas BMW motors, un pēc brīža viss apklusa. Es paliku viena savā dzīvoklī. Bez mašīnas, bez vīrieša, bet ar neaprakstāmu viegluma sajūtu krūtīs.
Likās, ka no pleciem ir nokritis milzīgs akmens. Es biju izpirkusi pati savu brīvību no sīkmanīga cilvēka, samaksājot par to ar vienu lietotu auto. Un joprojām uzskatu, ka šis darījums man bija neticami izdevīgs.
Cena par cieņu un mieru
Tagad es eju kājām vai braucu ar autobusu, bet es to daru ar augsti paceltu galvu. Es zinu, ka neviens man nevar neko pārmest vai kaut ko pieprasīt atpakaļ.
Šis stāsts man iemācīja vienu svarīgu lietu: īsta dāvana ir tāda, kuras nodošana nav atkarīga no tā, kā tālāk veidosies jūsu attiecības. Ja vīrietis sāk skaitīt naudu brīdī, kad jūtas beidzas, tad viņš nekad nav mīlējis tevi – viņš ir mīlējis tikai savu tēlu tavās acīs.
Es zinu, ka daudzas sievietes manā vietā mašīnu nebūtu atdevušas. Viņas teiktu: “Juridiski tā ir mana, un man ir vienalga, ko tu domā.” Un viņām būtu pilnīga taisnība. Bet lūk, kāpēc es izvēlējos citādi – es gribēju pilnīgu un galīgu brīvību no šī cilvēka.
Atstājot to BMW, es viņa acīs joprojām paliktu kaut ko parādā, un tas viņam dotu iedomātas tiesības turpināt jaukties manā dzīvē. Viņš varētu man zvanīt ar pārmetumiem, sūtīt nepatīkamas ziņas vai, nejauši satiekoties Jelgavas ielās, vīpsnāt par to, ka es joprojām braucu ar viņa pirktu auto.
Es vairs nevēlējos ne kripatiņas no viņa klātbūtnes vai negatīvās enerģijas savā ikdienā. Neviens “Comfort” ādas salons vai BMW jauda nav tā vērta, lai es katru reizi, sēžoties pie stūres, justos kādam parādā savu godu.
Manas emocijas, gaišās domas un spēja naktīs mierīgi gulēt ir daudz dārgākas par jebkuru metāla gabalu, lai cik prestižs tas arī nebūtu. Es izvēlējos pazaudēt mašīnu, lai iegūtu kaut ko nesalīdzināmi vērtīgāku – savu patieso “es” un iespēju sākt visu no jauna bez jebkādām saitēm ar pagātni.
Atstājot mašīnu sev, es maksātu ar savu emocionālo labsajūtu. Katrs skatiens uz to BMW man atgādinētu par Rinalda manipulācijām. Atdodot dāvanu, es viņam atņēmu pēdējo iespēju mani kontrolēt vai ietekmēt. Reizēm visdārgākās lietas patiesībā izmaksā pārāk lēti, ja par tām ir jāmaksā ar saviem nerviem un pašcieņu.
Spēja viegli šķirties no materiālām lietām, lai saglabātu sirdsmieru, ir brieduma pazīme. Jelgavas ziema turpinās, un es eju pa piesnigušajām ielām, jūtoties patiesi brīva. Un tas ir vērtīgāk par jebkuru BMW X5, lai cik tas maksātu.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai jūs atdotu dārgu dāvanu pēc šķiršanās, lai saglabātu mieru, vai tomēr principa pēc atstātu to sev, jo tā juridiski pieder jums? Dalieties ar savām domām un pieredzi komentāros – būs interesanti palasīt.
