Kaut kur aiz stūra iešņācās kaķis. Mēs abi reizē pagriezāmies, bet aiz stūra …šūpojās vienīgi ēna. Daniels ieturēja pauzi un turpināja vēl klusāk:
— Andrejs spieda gāzi, bet ceļš it kā bija noslēgts aplī. Tās pašas egles, tie paši līkumi. Un katru reizi — atkal viņa priekšā. Tā līdz pat rītausmai maldījās. Pulkstenis pēc tam kavējās par trim stundām. Bāka tukša. Bet acis… — viņš apklusa, it kā būtu atcerējies ko nelāgu, — viņš teica, ka juta kāds viņu vēro, lai gan viņai to nemaz nebija.
Tikai 300 grami maltās gaļas un vesela kaudze veselīgu kotlešu uz galda; Pastāstīšu kā pagatavot
Pēkšņi aiz tā paša stūra divi kaķi sāka savā starpā šņākt un sacensties par teritoriju laikam. Bet nu tās emocijas tieši tajā brīdī uz Daniela stāsta fona bija vienkārši…Kaut kur sānos atkal kaut kas iečabēja. Šoreiz tas bija pārāk tuvu, un pat pats Daniels vairs vairs nesmīnēja. Mēs apmainījāmies skatieniem. Stāvējām kā melna siena, bet ap stūri šķita, ka uz mirkli pazibēja balts siluets. Vai tikai nešķita?
Lasi vēl: Kā ar sāls palīdzību atbrīvot savu māju no visa negatīvā – viens rituāls, bet rezultāts uzreiz
Daniels, neatlaižot skatienu, noslēdza:
— Stāsta, ka pirms divdesmit gadiem uz tā Melnās joslas pazuda auto stopētāja. Viņas mantas atrada gravā, bet viņu pašu — nē. Tagad viņa meklē tos, kas uzdrošinās apstāties. Tāpēc, ja redzat balto mēteli — spiediet gāzi. Un neiedomājieties skatīties atpakaļ.
Mēs klusējām. Pat automašīnas šķita braucam klusāk. Vējš atnesa īsu, gandrīz nemanāmu čukstu. Un es biju gatavs zvērēt, ka tur, aiz stūra, kāds stāvēja un vēroja mūs…
Kā jums šķiet, vai es iestājos darbā par kurjeru? Dažreiz man šķiet Daniels šo visu izdomāja tikai joka pēc, bet kāds viņam no tā būtu labums? Nesaprotu…
