Mēs iepazināmies ar Robertu kopīgu draugu ballītē. Gandrīz visi viesi bija ieradušies pāriem, bet es biju viena.
Tajā brīdī man vienkārši nebija nekādas vēlmes veidot savu personīgo dzīvi. Jo šķiršanās no iepriekšējā drauga bija ļoti nepatīkama, un man bija ļoti grūti savākties pēc tam. Vairākus gadus es biju viena, un atklāti sakot, mani tas tīri labi apmierināja. Pēc kāda laika es sāku jau justies tā, kā man vajadzēja justies, bet tad… mans bijušais draugs parādījās manā darbavietā, kad viņš ieradās tā it kā nekas nebūtu noticis, un jautāja man, vai es negribētu aiziet ar viņu vēlreiz uz randiņu. Tas mani pilnīgi izsita no sliedēm.
Es nespēju savaldīties un skaļi pateicu viņam visu, ko es par viņu domāju. Bet viņš stāvēja ar bezkaunīgu sejas izteiksmi un teica, ka es taču viņu joprojām mīlu, jo citādi es tā neuzvestos. Es izgāju kopā ar viņu uz ielas, lai netraucētu kolēģiem, un pateicu visu, ko par viņu domāju. Viņš bija pārsteigts par to, ko saku, un pārstāja smaidīt. Un tad, beidzot tad es sapratu, ka jūtos taču beidzot tikusi vaļā no šīm attiecībām.
Nākamajā dienā es devos uz ballīti, kur arī iepazinos ar Robertu. Es gan tagad domāju, ka patiesībā to noorganizēja mūsu draudzenes. Visu laiku mēs piedalījāmies kaut kādās spēlēs, kur par manu partneri tika ielikts Roberts. Lai gan man pret to nebija iebildumu, tomēr viņš man tā pa īstam nepatika.
Vakars ātri beidzās, un atvadoties Roberts ielika man kabatā savu telefona numuru. Draudzene Zane priecīgi čukstēja:
-Viņš no tevis neatrāva acis. Jūtu, ka es drīz došos uz kāda kāzām! -Ko tu runā? – es pārsteigta jautāju.
-Es ticu skaistai nākotnei, – iesmējās draudzene.
Es tam nepievērsu uzmanību, jo Zane bieži vien kļūst pārāk “uztracināta” un reizēm runāja tādas muļķības, ka ausis neticēja tam, ko dzird.
Tomēr mēs ar Robertu sākām runāt pa telefonu, bet pēc pusgada mums bija pirmais randiņš, pēc kura mēs vairs nešķīrāmies.
Man patika būt ar Robertu, jo bija tā sajūta, ka esmu drošībā un mierā, ko izjutu, esot kopā ar viņu. Viņš bija ļoti draudzīgs, spēcīgs, pacietīgs, prata mani uzjautrināt, kad man bija slikts garastāvoklis. Vienvārdsakot, tas bija puisis, ar kuru es tomēr gribēju apprecēties.
Lasi vēl: No tveicīgas vasaras līdz pirmajām salnām: meteorologs Toms Bricis tuvākajā laikā paredz īstu laika apstākļu “karuseli”
Zane laiku pa laikam interesējās, it kā starp citu, kā man klājas personīgajā dzīvē. Manuprāt, viņai nemaz nevajadzēja to jautāt: jo mana mamma jokoja, ka es mirdzu kā tāda zelta monētiņa. Tomēr kādu dienu manam laimīgajam dzīves posmam pienāca gals. Vakarā mēs ar Robertu sarunājām, ka dosimies uz teātri, uz jaunu izrādi. Es uzvilku vakara kleitu līdz potītēm, uzvilku plānu mēteli un savas labākās kurpes. Vienvārdsakot, biju pilnā parādē. Robertam bija jāatbrauc man pakaļ man, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņš kavējās.
Es nevarēju nomierināties. Zināju, ka viņam nepatīk, kad zvana telefons, kad viņš ir pie stūres, un mierināju sevi ar to, ka viņš brauc. Tomēr laiks ritēja strauji un es sapratu, ka izrāde jau ir sākusies. Es sāku nojaust, ka ir kaut kas noticis un tas noteikti nav nekas labs. Es izsaucu taksi un devos vēlāk pie Roberta uz mājām. Patiesībā es pat nevarēju iedomāties, kas ir noticis un lūdzos, lai viss būtu kārtībā.
Es aizbraucu ātri, un izrādījās, ka Roberts mašīna stāv mājas pagalmā. “Tātad, viņš ir mājās… Vismaz nav iekļuvis kādā negadījumā,” – es nodomāju un iegāju kāpņutelpā. Nospiedu lifta pogu un braucu uz sesto stāvu, lifta durvis atvērās un es izgāju ārā no kabīnes. Roberts man bija iedevis sava dzīvokļa atslēgas. Es atvēru durvis, iegāju dzīvoklī un jau uzreiz sapratu, ka viņš tajā nav viens. Es ieraudzīju to, ko gribēju redzēt vismazāk – Roberts kaislīgi skūpstījās ar manu draudzeni Zani.
-Kas šeit notiek? – es jautāju ar, man šķita, svešu balsi. Zane atguvās pirmā. Man pat šķita, ka viņa izbaudīja šo brīdi.
“Vai tev neviens nav iemācījis pieklauvēt pirms tu atver svešas durvis?” – viņa jautāja. Tikmēr Roberts izskatījās gana apjucis.
“Mēs taču plānojām iet uz teātri,” apjukusi atbildēju un parādīju biļetes. “Bet tu neatbildēji uz maniem zvaniem.” Izrāde jau bija sākusies, un es baidījos, ka ar tevi kaut kas noticis…
-Bet tagad…-Deniss paskatījās uz pulksteni un aizdomīgi sarauca uzacis. – Tu esi mainījusi manā pulkstenī laikus?
Zane apmierināti iesmējās:
-Ko tu zaudēji šajā garlaicīgajā lugā? Mums ar tevi mūsu izrāde bija daudz interesantāka. Būtu jāatkārto vēlreiz.
Es sapratu, ka tie, kuriem es uzticējos, izdarīja to, ko vismazāk no viņiem gaidīju. Pēc manas aiziešanas Zane man nosūtīja balss ziņojumu: “Maija, piedod. Es patiesībā neko tādu neplānoju, vienkārši tā sanāca. Roberts taču savu numuru deva ne tikai tev, bet arī man. Tu viņu tāpat nepieņemsi atpakaļ, tāpēc es pārņemu stafeti no tevis.”
Tagad viņi ir kopā un gatavojas kāzām. Protams, es turp došos, lai paskatītos viņiem acīs. Bet, no otras puses, kāpēc man tas būtu vajadzīgs?
