Pulkstenis rādīja četri. Saule jau sliecās pie apvāršņa, krāsojot kartupeļu lapu malas zeltā. Garas ēnas no meža joslas gūlās uz lauka malas. Zane stāvēja priežu vēsajā pavēnī, klausoties
Visas iepriekšējās stāsta daļas tu atradīsi mūsu lapā.
Sienāžu čirkstēšana, tālas balsis no lauka — un nekas vairāk. Iekšpusē viss bija savilkts ciešā gaidu atsperē. Tieši četros no zemes ceļa puses atskanēja klusa dzinēja rūkoņa. No līkuma, mīksti strādājot piekarei, izripoja pelēks “Ford Scorpio”. Rets putns. Automašīna apstājās aptuveni divdesmit metrus no mežmalas. Modris izkāpa, noklikšķināja slēdzeni, pasmaidīja. Smaids bija pārliecināts, uzvarošs.
— Nu ko braucam pavizināties? Pilsēta ir tuvu.
Zane pakratīja galvu, pasperot soli ārā no ēnas.
— Nedrīkst. Ja ieraudzīs dežurants — beigas. Labāk tepat, mežā, pastaigāsimies. Gaiss labs.
Viņš neapmierināti saviebās, bet, aplūkojis drūmo ainavu, piekrita. Pirmās minūtes viņi gāja pa mežmalu, un viņš runāja. Runāja par saviem komandējumiem uz kaimiņvalstīm, par to, kādi tur veikali, par sakariem, kas “risina jautājumus”. Viņš centās, viņa stāstījums bija gluds, bet Zane uztvēra viltojumu.
Pārāk daudz detaļu, pārāk daudz nevajadzīgu smalkumu, it kā viņš nolasītu iemācītu lomu. Viņš neatstāja iespaidu — viņš to tēloja. Viņi iegāja dziļāk mežā, tālāk no ziņkārīgām acīm. Spēle beidzās ātri. Modris zaudēja interesi par sarunu par deficītu. Viņa žesti kļuva uzmācīgi. Viņš mēģināja aplikt roku viņai ap pleciem, pievilkt sev klāt. Zane veikli izslīdēja, izliekoties, ka paklupusi aiz saknes.
— Izbeidz taču, — viņš teica, un viņa balsī pirmo reizi ieskanējās aizkaitinājums. — Ko te ceremonēties. Tu taču neesi nekāda meitenīte. Pati piekriti atnākt.
— Es atnācu pastaigāties un parunāties, — viņa auksti atbildēja, apstājoties. — Viss.
Viņš nosrausās, un šajā smīnā bija nicinājums.
— Ai, liecies mierā. Kādas sarunas mežā? Tu taču neesi nekāda Nadīna, neesi naiva muļķīte…
Draudzenes pieminēšana, kas tika izmesta tik viegli, it kā viņš būtu šo vārdu saklausījis kādā ballītē un iegaumējis, iedarbojās kā ledaina duša. Viņš viņu pētīja. Izskaitļoja. Un nolēma, ka zina viņas vājo vietu — garlaicību un kāri pēc asām izjūtām. Pārrēķinājās. Viņš satvēra viņu aiz rokas. Zanes iekšienē viss sarāvās nevis no bailēm, bet no aukstām, skaidrām dusmām. Dusmām uz sevi, ka atkal kā muļķe ielīda slazdā, un uz viņu — par to, ka uzskatīja viņu par vieglu, pieejamu medījumu. Viņas balss, kad viņa sāka runāt, bija klusa, mierīga, bez trīcēšanas.
— Liec mierā. Es nekliegšu, lai neapkaunotos visas nometnes priekšā. Bet liec mierā.
Viņš nolēma, ka ir viņu salauzis. Tajā brīdī viņa strauji, ar visu spēku, ar celi… Viņš negaidīja un instinktīvi viņu atlaida, atlecot nost.
— Ej tu! — viņš izdvesa caur zobiem, tverot pie kājas. — Un kāpēc es tērēju laiku tādai…
Viņš nepabeidza, sastopoties ar viņas skatienu.
— Labi, ej pie saviem kartupeļiem, svētā, — viņš norūca, iztaisnojoties, bet vairs nemēģināja tuvoties.
Viņa nebēga. Viņa lēnām, ar cieņu, sakārtoja džemperu, nopurināja no pleca pielipušo skuju. Galvenais — saglabāt seju. Neļaut viņam saprast, ka viņš kaut ko ir panācis, ka ir nobaidījis, ka ir aizskāris. Nekas nebija noticis. Vienkārši “mačo” netika galā. Viņi klusējot devās atpakaļ pie mašīnas. Pie “Forda” viņš mēģināja atgūt kontroles ilūziju.
— Varbūt pārdomāsi? Aizvedīšu, kur teiksi. Uz pilsētu…
— Brauksim uz tuvāko veikalu, — Zane pārtrauca viņu ledainā tonī. — Nopirksim augļus, paciņu cepumu, pāris pudeles “Fantas”.
Viņš skatījās uz viņu, it kā viņa runātu ķīniešu valodā.
— Ko?
— Lai būtu ko parādīt dežurantam. Ka brālis atveda ciemakukuli māsai. Citādi es atgriezīšos tukšām rokām — būs jautājumi. Un par tevi, starp citu, varētu painteresēties, kas tāds un kāpēc atbrauci.
Viņš saprata. Tas nebija kaprīze, bet gan praktiska nepieciešamība un vienlaikus — maza atriebība. Viņš grieza zobus, bet pamāja ar galvu.
Ciema veikalā, kas oda pēc petrolejas un siļķēm, viņa nesteidzīgi izvēlējās ābolus, stingrus, bez plankumiem, divas šokolādes tāfelītes, gāzēto dzērienu. Viņš klusējot maksāja, viņa seja bija kā no akmens. Viņai bija vienalga. Viņš vairs nebija interesants.
Automašīna apstājās tā, lai to varētu redzēt no nometnes, bet ne pārāk tuvu. Zane paņēma maisiņus. Pirms atvērt durvis, viņa paskatījās uz viņu.
— Vairs nebrauc. Un iesaku: nākamreiz iemācies sarunāties ar sievietēm.
Viņš kaut ko norūca pretī, nesaprotamu, bet viņa jau bija izkāpusi, aizvēra durvis un pārliecinātā, nesteidzīgā gaitā devās uz telšu rindu, augstu nesot maisiņus kā trofejas.
Dežurants Viktors Semjonovičs stāvēja pie lauka virtuves. Viņa skatiens bija ass un aizdomu pilns.
— Ilgi staigāji, Zane. Un kas tas bija tajā ārzemju mašīnā? Neizskatījās pēc radinieka.
— Brālis bija iebraucis. — mundri, ar visatvērtāko smaidu atbildēja Zane, sniedzot viņam “Fantas” pudeli. — No pilsētas. Atveda sūtījumu no mammas. Re, ņemiet, jums un puišiem. Paldies, ka palaidāt.
Viņas toņa sirsnība, starojošais smaids un, pats galvenais, materiāls pierādījums ciemakukuļa veidā izdarīja savu. Aizdomas izgaisa kā rīta migla. Viņš paņēma pudeli, pamāja.
— Nu, brālis… Labi. Tikai lai tas neatkārtotos. Režīms ir režīms.
Teltī Nadīna priecājās par šokolādi un āboliem. Zane klusējot ģērbās nost. Plaukstas locītavas iekšpusē sārtojās viegls nospiedums. Viņa skatījās uz to ar aukstu, analītisku interesi. Pēdas. Apstiprinājums kļūdai. Nav briesmīgi. Pamācoši.
Viņa nejuta pazemojumu, bet gan dziļāko nicinājumu. Pret viņu — par viņa primitīvismu un gļēvumu, kas piesegts ar ārēju spīdumu. Un pret sevi — par šo muļķīgo kāri pēc dēkas, par riska nepietiekamu novērtēšanu. Nē, es vēl visu neprotu. Bet es mācos. Ātri. Rupja mācībstunda, bet paliks atmiņā. Vairs nekādu randiņu mežā. Vairs nekādu “interesantu puišu” ar ārzemju mašīnām un noslēpumainu skatienu. Tikai kontrole. Tikai es — situācijas saimniece. Vienmēr.
Viņa apgūlās uz cietās gultas vietas, sakožot zobus. Šī īsā tikšanās mežā viņai kļuva nevis par mīlas stāstu, bet par kārtējo, skarbo robežšķirtni izdzīvošanas zinātnē. Un viņa to izturēja. Nesalūza. Izgāja ar minimāliem zaudējumiem un pat ar ieguvumu ciemakukuļa veidā. Tā ir uzvara. Maza, netīra, bet uzvara.
2. nodaļa: Mācības un pielūdzēji
“Kartupeļu talka” beidzās, atstājot aiz sevis noturīgu nepatiku pret zemes darbiem un lepnumu par izturēto pārbaudi. Tagad Zane bija pilntiesīga studente. Pilsēta pieņēma viņu savos pelēkajos, vēsajos rudens apskāvienos. Viņa izstrādāja dzelžainus noteikumus jaunajā vidē: vienmēr būt kopā ar Nadīnu, fokusēties tikai uz mācībām, atteikt visiem izklaides aicinājumiem un saglabāt tikai lietišķu saziņu ar vīriešiem.
Baumas par viņu klīda, bet viņa tās ignorēja. Pielūdzēji kā Romāns un aspirants Aigars mēģināja viņai tuvoties, taču Zane visus atvairīja ar vēsu loģiku. Viņa saprata, ka šiem vīriešiem viņa ir tikai “interesants gadījums”, un viņai nevajadzēja liekus sarežģījumus. Pat skaudīgās meitenes tualetē viņa apklusināja ar savu mierīgo, bet stingro nostāju. Viņas jaunais kredo bija: “Drīkst visu, ja neviens neredz un nevar pierādīt. Kamēr tā nav — esmu nepieejama.”
Nadīna bija viņas uzticamā draudzene un “dzīvais vairogs”. Zane viņu novērtēja un sargāja. Pirmā sesija beidzās ar izcilu atzīmi augstākajā matemātikā. Zane saprata, ka šī ir viņas pirmā īstā uzvara jaunajā dzīvē — uzvara, kas sasniegta ar pašas darbu, nevis viltību. Ar diplomu rokās viņa beidzot varēs izvēlēties savu nākotni pati.
Viss gāja pēc plāna.
