Dziedātājs Viktors Lapčenoks ar atklātību stāsta par sarežģītiem un emocionāliem savas dzīves brīžiem. Viens no vismīļākajiem un tautā visaugstāk vērtētajiem māksliniekiem, Viktors Lapčenoks, ir atstājis neaizmirstamu iespaidu uz vairākām paaudzēm — viņa dziesmas skanējušas gan vecmāmiņu atmiņās, gan mazbērnu sirdīs.
Viņa dzīves ceļš ir bijis tikpat daudzpusīgs kā plašais muzikālais repertuārs, kurā dzirdamas gan liriskas balādes, gan enerģiskas un emocionāli piesātinātas dziesmas. Lai arī slava, ko viņš izpelnījās duetā ar Noru Bumbieri, ir sasniegums, kas piemīt vien retajam māksliniekam, Viktors uzsver, ka viņa lielākā vērtība un bagātība dzīvē vienmēr bijusi ģimene.
Viņš atklāj, ka kopā ar Raimondu Paulu rūpīgi izvēlējās katru dziesmu, ilgi apsverot, kura būtu piemērotākā koncertiem. Īpašu vietu viņa sirdī ieņem “Savāda vasara” — pirmā dziesma, ko viņš izpildīja, uzsākot sadarbību ar Maestro. Katra dziesma tika noslīpēta līdz pilnībai — tās tika atkārtoti analizētas un uzlabotas, līdz sasniedza visaugstāko kvalitāti. Viktors uzskata, ka toreiz dziesmu vārdiem bija gan jēga, gan dziļums, jo tos rakstīja dzejnieki, kas radīja tekstus ar patiesu noskaņu, nevis tikai banālas frāzes.
Lai gan jaunībā viņš sapņoja kļūt par basketbola treneri un studēt Fiziskās kultūras institūtā, dzīve ieviesa savas korekcijas. Liktenīgā satikšanās ar Raimondu Paulu pavēra Viktoram jaunu pasauli — viņš saprata, ka mūzika ir tas, kam viņš vēlas veltīt savu dzīvi.
Interesanti, ka pirms noklausīšanās pie Paula, Viktors dziedāja tikai draugu un ģimenes lokā, bet, pateicoties ģimenes draugam pianistam Ferdinandam, kurš ieteica viņu Maestro, viņa talants beidzot tika atklāts. Šī negaidītā iespēja kļuva par sākumu viņa muzikālajam ceļam, kas aizveda līdz leģendāram statusam Latvijas estrādē.
Viens no tautā iemīļotākajiem dziedātājiem Viktors Lapčenoks atklāti dalās savās atmiņās par muzikālo ceļu un personīgo dzīvi. Viņš stāsta, ka dziesmu izvēle koncertiem vienmēr bijis rūpīgs process — katra kompozīcija tika slīpēta līdz pilnībai, atkārtoti klausīta un analizēta, lai sasniegtu visaugstāko kvalitāti. Dziesmu tekstus tolaik rakstīja dzejnieki, kuri katrā vārdā ielika jēgu un noskaņu, izvairoties no banalitātēm.
Lasi vēl: “Septembrī sāksies murgs”: sinoptiķi snieguši jaunu prognozi rudens sākumam
Lai gan jaunībā Viktors sapņoja kļūt par basketbola treneri, dzīve viņu aizveda citā virzienā. Pateicoties ģimenes draugam, kurš ieteica viņu Raimondam Paulam, viņš negaidīti nokļuva uz lielās skatuves. Sākums gan nebija viegls — pirms noklausīšanās uztraukums bija tik liels, ka nācās meklēt drosmi tuvējā kafejnīcā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Tomēr pēc pirmās dziesmas Pauls piedāvāja iespēju, un no tā brīža sākās intensīvs koncertu un mēģinājumu laiks, kas aizveda gan pa Latviju, gan visu Padomju Savienību.
Paralēli muzikālajiem panākumiem Viktora dzīvi piepildīja arī spēcīgas personīgās emocijas. Viņš piedzīvoja visu patieso mīlestības spēku, kas viņu pilnībā pārņēma — sajūta, ka bez mīļotā cilvēka nav iespējams dzīvot, kļuva par daļu no viņa būtības. Viņš uzskata, ka šāda mīlestība ir vienreizēja, un smaida par apgalvojumiem, ka tā varētu uzplaukt vēlākos gados.
Dziedātājs atzīst, ka vienmēr bijis paškritisks — viņam nepatīk klausīties savus ierakstus, jo vienmēr šķiet, ka varēja labāk. Tomēr viņš ir pateicīgs par iespēju mācīties no labākajiem pedagogiem, kas palīdzēja saglabāt balsi neskartu un attīstīt vokālās prasmes. Viktora stāsts ir par aizrautību, smagu darbu un dzīves mīlestību, kas viņu padarījusi par leģendu Latvijas mūzikas vēsturē.
Kad divi cilvēki cienījamā vecumā izvēlas būt kopā, tas bieži balstās ne tikai uz simpātijām, bet arī uz kopīgām interesēm. Tomēr rodas jautājums — vai tā ir īsta mīlestība, vai arī cilvēki vienkārši mēģina piepildīt vientulību? Dažkārt attiecībās var pazust patiesās jūtas, īpaši, ja viens no partneriem tās neizjūt tikpat spēcīgi kā otrs.
Neskatoties uz tuvinieku brīdinājumiem, Viktors apprecējās, ticot, ka saņems tādu pašu mīlestību, kādu pats sniedza. Sākumā viss šķita labi, bet pēc bērna piedzimšanas realitāte mainījās — laulātais cilvēks sāka attālināties, bieži nebija mājās, un attiecības vairs nebija glābjamas. Lai gan sākotnēji Viktors ļoti cieta un centās piedot, laika gaitā viņa jūtas izdzisa.
Sievas rīcība pakāpeniski iznīcināja mīlestību, un, kad pienāca šķiršanās, viņš saprata, ka vairs nav emocionāli piesaistīts. Meitu uzaudzināja sievas vecāki, bet Viktors pēc smagā dzīves posma spēja atgūt iekšējo brīvību un turpināt ceļu uz priekšu.
