Manā dzimšanas dienā vīrs “iepriecināja” ar novītušu pušķi no miskastes. Nu ko, nācās viņam parādīt, ko nozīmē īsta pateicība…
Savā dzimšanas dienā es saņēmu… novītušu pušķi.
— No kurienes ziedi? — es vēsi jautāju vīram. — No mūsu atkritumu tvertnes?
— Un kas tur slikts? — vīrs mierīgi attrauca. — Kāds vienkārši izmeta tos pārāk agri. Tie vēl divas nedēļas var stāvēt vāzē! Normāli ziedi…
Es noskatījos uz viņu un sapratu: vai nu viņš patiešām tic tam, ko saka, vai arī viņam vienkārši ir ļoti savdabīga izpratne par romantiku.
Labi, ja viņam šis likās “normāli”…
Es neticēju savām ausīm.
— Nopietni? Tu nolēmi man uzdāvināt ziedus no atkritumu tvertnes? Vai tiešām es neesmu pelnījusi neko labāku?
— Vispār jau tā nav dāvana tev, — viņš noraustīja plecus. — Es taču teicu, ka neko nedāvināšu. Vienkārši… skaistumam.
— Cik gan es esmu nogurusi no tavas taupības! Ko tu atnesīsi nākamreiz? Pārpalikumus? Vai tev tas vispār šķiet normāli?
— Un kas tur slikts? Ziedi kā ziedi. Turklāt tie bija uz atkritumu tvertnes vāka, nevis iekšā, — viņš piebilda.
Man kļuva tik nepatīkami, ka vairs nespēju pateikt ne vārda. Vienkārši piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Ilgi gulēju gultā, klusumā. Emocijas plūda pašas no sevis. Tajā brīdī vienkārši ļoti pietrūka sapratnes… un mazliet siltuma.
Ziedi pastāvēja pāris dienas, tad viņš pats tos aiznesa atpakaļ uz miskasti.
Es nomierinājos. Bet aizmirst? Nē, tas nav par mani.
Tāpēc es nolēmu — viņa lielajā jubilejā būs mana kārta sarūpēt “dāvanu”. Tādu, kas paliek atmiņā.
Pastāstīšu, kā es rīkojos 👇
Ir pagājuši divi mēneši. Artūram apritēja četrdesmit gadu. Viņš, kā māņticīgs cilvēks, nevēlējās svinēt un teica, ka tas nav pieņemts.
Es viņam nosūtīju apsveikumu un apsolīju sarūpēt dāvanu.
Viņa atgriezās mājās agrāk un tikai simboliski uzklāja galdu.
Viņš ieradās ap deviņiem, paskatījās uz galdu un nopūtās:
— Nebija vērts tik ļoti censties.

— Es domāju, ka jau nav nekas slikts, ja mazliet iesvinējam. Turklāt man ir tev dāvana! — ar prieku paziņoju un aizskrēju uz istabu.
Atgriezos ar sarkanu lentīti apvītu kastīti un pasniedzu to viņam.
— Kas tur ir? — Viņš pakratīja kastīti.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā viss beidzās…
Tevi noteikti interesēs
Kāpēc viduslaikos cilvēki gāja gulēt divas reizes naktī un kādas bija priekšrocības no tā
3 jauni interneta krāpniecības veidi, ko krāpnieki izmanto, lai nopelnītu – esi informēts
Ja ir iespēja ieteicams palikt iekštelpās: sen nebūsim piedzīvojuši šādus laikapstākļus kā šajās dienās, atklāj sinoptiķi
Ziemā es gatavoju tikai šo kāpostu zupu: sena recepte, kas vienmēr izdodas un ar vienu porciju nekad nav gana
Svarīgākie grozījumi Ceļu satiksmes likumā 2026. gadā – daļa izmaiņu stāsies spēkā jau 1. aprīlī
Mīti un patiesība par to, kā pircējus māna pie kases – situāciju skaidro pieredzējusi pārdevēja no Allažiem



