— Atver un uzzināsi, — es pasmaidīju.
Viņš ar interesi atrāva lentu, atvēra vāku un ielūkojās iekšā.
Cik patīkami bija vērot, kā mainījās viņa sejas izteiksme.
— Zeķes un… apakšbikses? — viņš ar nepatiku jautāja, izņēmis zeķi ar diviem pirkstiem. — Kāpēc bez birkas un izbalējušas? Tos jau kāds ir valkājis?
— Nu jā, jaunas taču pirkt nevajag! Es tās nopirku lietoto preču veikalā ar atlaidi, — es jokodama atbildēju.
Viņš pārsteigts iesaucās:
— Kā tev tā vispār ienāca prātā?! Fū! — un meta kastīti uz zemes.
Es viņam mierīgi paskatījos acīs un teicu:
Manas dzimšanas dienā vīrs man atnesa novītušu ziedu pušķi no miskastes — tāpēc man bija jāpasaka viņam paldies par šo „izcilāko” dāvanu.
— Tāpat arī tev ienāca prātā man uzdāvināt pušķi no miskastes.
Stāsta nobeigums:
Dzīvē gadās dažādi — reizēm saņemam dāvanas, kas liek smaidīt vai pat brīnīties, bet svarīgākais ir tas, kā mēs tās uztveram un kā reaģējam. Bieži vien pat nelielas sīkās situācijas var atklāt daudz par cilvēku attieksmi, uzticību un savstarpēju cieņu.
Manuprāt, dāvanu vērtība nav tikai tās fiziskajā izskatā vai cenā, bet gan tajā, ko mēs ar to gribam pateikt un kā to uztveram. Vai ir pareizi just neapmierinātību vai smieties par dāvanu, vai tomēr mēģināt saprast otra jūtas un saglabāt mieru?
Ko jūs domājat? Kā jūs rīkotos līdzīgā situācijā? Vai dāvana ir tikai objekts vai gan arī simbols attiecībām?
Aicinu jūs dalīties ar savām domām un pieredzi komentāros — jūsu viedoklis ir svarīgs!
