Dzimšanas dienā vīrs atnesa pušķi, kas izskatījās tā, it kā būtu nācis tieši no atkritumu tvertnes. Tik “sirsnīga” dāvana nevarēja palikt bez atbildes.
Savā dzimšanas dienā es saņēmu… novītušu pušķi.
— No kurienes ziedi? — es vēsi jautāju vīram. — No mūsu atkritumu tvertnes?
— Nu un? Kāds āksts tās izmeta pārāk ātri. Tās vēl ilgi stāvēs, — vīrs nomierināti atbildēja. — Puķes kā puķes.
Es paliku bez vārdiem. Neticēju, ka to dzirdu.
— Tu nopietni? Tu tiešām izlēmi uzdāvināt man puķes no atkritumu tvertnes? Vai tas tiešām ir viss, ko es esmu pelnījusi? — es jautāju neticībā.
— Starp citu, tā nav dāvana tev, — viņš paraustīja plecus. — Es taču teicu, ka neko nedāvināšu. Tas vienkārši… skaistumam.
Tajā brīdī es vairs nespēju klusēt: «Man tiešām sāk apnikt tava vēlme visu taupīt. Ko tu nākamreiz atnesīsi — kaut kādus pāri palikušus ēdienus? Vai tev tas šķiet normāli?»
Viņš mierīgi atteica: «Kāda vaina? Tie taču ir ziedi. Turklāt tie bija uz tvertnes vāka, nevis iekšā.»
Man kļuva tik neērti un nepatīkami, ka es pat vairs neko neteicu. Vienkārši aizgāju uz savu istabu…
…bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā
Ziedi mājās stāvēja vēl pāris dienas, pēc tam viņš tos pats izmeta atpakaļ tur, no kurienes bija paņēmis.
Es pārstāju just nepatiku. Tomēr piedot nenozīmē aizmirst. Tāpēc nolēmu viņa jubilejā sagatavot tādu «dāvanu», ko viņš noteikti atcerēsies.
Stāstu, ko es izdarīju 👇
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
