Mani sauc Elīna (34). Divi bērni. Vīrs, darbs, suns. Un vēl — trīs draudzenes. Rūta, Zane un Ieva. Man šķita, ka tās nav vienkārši draudzenes, bet gandrīz māsas, bet izrādījās…
Mēs draudzējāmies jau no vidusskolas laikiem. Ar Ievu pat no pamatskolas. Mēs abas ar Ievu mācījāmies mazā lauku skola Jēkabpils novadā. Pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu. Domājām mācīties tehnikumā, bet beigās Rīgas 13.vidusskolā. Kur arī sadraudzējāmies ar Rūtu un Zani. Likās esam nešķiramas.
Gadi gāja, intereses mainījās, bet mēs palikām kopā draudzīgā atmosfērā. Tā vismaz man likās. Es pat nemanīju kad tas viss mainījās, bet sākšu no sākuma. Katru svētdienu, tieši divos, mēs tikāmies mazā kafejnīcā Vecrīgā, ar ķieģeļu sienām un svaigi grauzdētas kafijas smaržu. Tā bija mūsu vieta — mājīga, trokšņaina, ar noplīsušiem spilveniem uz dīvāniem un mīļoto oficiantu Tomu, kurš jau zināja, kura no mums dzer latte, un kura — americano bez cukura.
Kopā izgājām cauri Rūtas problēmām cauri, Zanes hipotēkai, Ievas nebeidzamajiem ceļojumiem un maniem pašas kāpumiem un kritumiem.
— Elīn, vai tu ēdīsi kūku? — jautāja Zane, pievelkot pie sevis ēdienkarti.
— Nē, paldies, šodien man negribas neko saldu. — es pasmaidīju.
— Atkal ievēro? — smējās Rūta. — Met mieru, tev jau tā figūra ir kā sapnis!
Es smējos pretī, izliekoties, ka viss ir tāpat kā vienmēr. Ka man ar viņām ir jautri. Ka esmu daļa no kaut kā īsta. Mēs runājām par daudz ko. Rūta rādīja bildes ar jauno mašīnu:
— Nu, lūk, beidzot nopirku sev džipu. Vairs negribu braukāt pa bedrēm ar zemo auto.
— Oho! — es apbrīnoju. — Izskatās forši.
— Jā, lēta nebija, bet nekas, tikšu galā. Galvenais — komforts.
Zane stāstīja, kā atlikusi kārtējo hipotēkas maksājumu:
— Vīrs pierunāja paņemt atlikšanu. Apnicis knapināties.
— Kā tu to izdarīji?
— Nu, tur bankā viena paziņa palīdzēja. Vēlāk pastāstīšu, ja tev vajadzēs.
Ieva, kā parasti, rādīja telefona ekrānu:
— Es jau veicu rezervāciju augustam. Ilgojos pēc jūras. Šoreiz Grieķija. Četras viesnīcas, no kurām izvēlēties, vēl neesmu izlēmusi.
— Bet bērni? — es uzmanīgi pavaicāju.
— Pie vecmāmiņas, protams. Es taču braucu atpūsties.
Es klausījos. Piekritu. Priecājos par viņām. Pie sevis atcerējos, kā pagājušajā nedēļā atliku dēla ziemas jakas pirkumu — gaidījām, kad izmaksās avansu. Un kā mazā izvilka no mana maka banknoti un uzzīmēja uz tās ar flomāsteru māju. Nu, tagad noteikti ierāmēšu. Bet pie galda bija jautri. Gandrīz pa īstam.
— Meitenes, — atgādināja Rūta. — Elīn, vai tu pagājušo reizi maksāji?
— Jā, — es pamāju.
— Varbūt šoreiz es? — jautāja Zane, bet tūlīt piebilda: — Lai gan, man tagad vispār ir tukšums, mums ir kapitālais remonts.
— Man arī, — piebalsoja Ieva. — Es taču iemaksāju avansu par viesnīcu. Elīn, vai tu neesi pret?
— Ak, nu labi, protams, nav nekādu problēmu.
Es atkal samaksāju. Jau kuro reizi — esmu pazaudējusi skaitu. Kaut kur dziļi iekšā noslēpās doma: “Bet, ja es pārtraukšu? Kā viņas reaģēs?”
Taču tajā sestdienā viss mainījās
Man piezvanīja vīrs — kaut kas par bērniem, nevarēja atrast kaut ko. Es izgāju kafejnīcas hallē. Aiz dekoratīvās kolonnas — neliela pusēna. Es stāvēju ar muguru pret viņām, bet dzirdēju skaidri.
— Klausies, Elīna atkal maksā, — teica Rūta.
— Nu, bet kāpēc ne, viņai taču ir nauda, — Zane paraustīja plecus. — Vīrs IT jomā, alga — oho.
— Un pati arī tur kaut ko darina, — piebilda Ieva. — Lai jau velk. Neviens viņai neuzstāj.
Viņas smējās. Mierīgi. Pārliecināti. It kā apspriestu laikapstākļus.
— Zini, — turpināja Rūta, — varbūt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Speciālists atklāj kāpēc Ziemassvētku gaismiņu virtenes nav ieteicams slēgt istabā
- Pārcēlāmies dzīvot kopā uz Jelgavu, bet divas nedēļas starp četrām sienām ar Aivaru (53) bija pietiekami, lai saprastu, ka kļūdījos
- Vai arī jūs mulsina jautājums, kāpēc mājās ēdiens “nav tik garšīgs”; pastāstīšu, kādus trikus izmanto kafejnīcas
- „Kāpēc man vajadzētu barot jūsu ģimeni?” klusi jautāja vedekla; vīra radi visu laiku nāca ciemos paēst
- Randiņā ar Andri (54) vairs nespēju klusēt, kad viņš atklāja negaidīto prasību sarakstu: stāstu, kā rīkojos
- “Kas tie par svētkiem ja nevar pieēsties”, no Jaungada svinībām pie viņiem vienmēr atbraucām izsalkuši













